VĒSTURE

Mēs dzīvojam nākotnei, bet aiz mums paliek mūsu pagātne.

Madlienas draudzē ietilpst 6 pagasti – Ķeipenes, Lauberes, Madlienas, Menģeles, Plāteres un Taurupes. Uz viena no Madlienas uzkalniņiem, šķiet jau mūžīgi dzīvo baznīca. Jā, tiešām dzīvo, jo mūsu baznīca, pateicoties Dieva svētībai, palikusi gandrīz neskarta karu un posta laikos. Kuplo koku ieskauta tā majestātiski ceļ savu stāvu un ir viena no vecākajām Latvijas baznīcām. Pieminekļu valde 1932. gadā, respektējot baznīcas vecumu, to iekļāva aizsargājamo pieminekļlu sarakstā.

Dzirdot Madlienas baznīcas vārdu, jāatceras Aspazijas luga “Madlienas baznīcas torņa cēlāji”. šajā lugā Aspazija izmantojusi teiku par šīs baznīcas torņa celšanu. Teika stāsta, ka ar baznīcas torņa celšanu neveicies: cik pa dienu uzcelts,tik pa nakti paša nelabā nojaukts. Tā tas turpinājies ilgāku laiku, līdz beidzot baznīcas mūks ieteicis iemūrēt tornī dzīvu jaunavu. Tā arī izdarījuši. Madlienas novada dzimtkunga dēls gribējis precēt kādu vienkāršu lībiešu jaunavu Madeli, tam pretojošies viņa vecāki. Lai tiktu vaļā no savas nākošās vedeklas – vienkāršās lībiešu meitenes – vīra māte sarīkojusi viesības. Tur viņai pakalpīgais mūks pielējis Madeles vīnā miega zāles. Aizmigusī jaunava aizvesta uz baznīcu un iemērēta sienas dobumā pret altāru. Nu baznīcas celšanas darbs sekmējies, un Dievnams drīz vien bijis gatavs. Bet līgavainis – Madlienas dzimtkunga dēls Munadoks atbrīvo savu mīļoto līgavu, un, pirms viņi aiziet, viņi aizmūrē izplēsto robu altāra sienā, lai kristītie nezinātu, ka Madele ir atstājusi baznīcas mūri.

Leģendas gāja no paaudzes uz paaudzi un deva Madlienas baznīcai slavu, ka tā ir svēta – viena no vissvētākajām Latvijā.

Katrs, kurš ir bijis baznīcā, ievērojis tās aptuveni 2 (m) biezos mūrus. Altāri un kanceles treliņus veidojis Madlienas draudzes skolotājs un ērģelnieks Kārlis Fridrihs Hūns. Altāra gleznu “Kristus pie krusta” gleznojis G. Karings 1844. gadā. Baznīcā ir piemiņas plāksne kritušajiem draudzes dēliem.

Mūsu baznīcā ir iesvētīts brīvības apustulis Garlībs Marķelis, kurš kādu laiku dzīvojis Zādzenes muižā. Kaudzītes Matīss savā grāmatā “Brāļu draudzes Vidzemē” saka: “Daudzi no Jaunpiebalgas baznīcas draudzes iet uz Madlienas baznīcu kā uz Meku”.

Pēc nostāstiem Madlienas baznīca celta jau 13. gs. Ap 1226. gadu bīskaps Alberts tagadējo Madlienas novadu ap Sises upi atdevis Johanam Ungur – Šternbergam, kas aprecējis Turaidas lībiešu virsaiša Kaupo otro meitu. Ap 1250. gadu atļauts no Rīgas arhibīskapa Johanam Unguram – Šternbergam celt uz mirušās neprecētās sievas māsas Magdalenas kapa (par piemiņu tai) baznīcu. Vietējie iedzīvotāji iesaukuši jauncelto Dievnamu par Madlienas baznīcu. No baznīcas nosaukumu dabūjis viss novads.

Senrakstos Madliena pirmo reizi minēta tikai 1438. gadā.

Pēc dažādiem kariem 1668. gadā vizitācijas komisija Madlienā atrada pilnīgi izpostītu mūra baznīcu, kurai trūka jumta, griestu, durvju, logu, kanceles, zvana… Tikai altāra telpa bija zem jumta, un tur vajadzības brīdī varēja noturēt dievkalpojumu. Baznīcu puslīdz saremontēja līdz 1679. gadam.

Ziemeļu kara laikā daudzas baznīcas tika nopostītas, un arī Madlienas baznīca bija tik sliktā stāvoklī, ka vētras laikā varēja sabrukt. 1721. gadā līdz ar remontu uzsāka sakristejas (piebūves) celtniecību. Rokot pamatus piebūvei, izraka vairākus vezumus cilvēku kaulu, kurus pēc tam pārapbedīja Madlienas kapos. Baznīcā apglabāja tikai muižturus, mācītājus un pērminderus, bet zemniekus – baznīcas pagalmā.

18. gadsimta otrās puses sākumā, Madlienas draudzes baznīcas stāvoklis, “pateicoties” muižturu un baznīcas priekšninieku nolaidībai, bija ļoti bēdīgs. Pēc aprakstiem spriežot, tās stāvoklis bija visnožēlojamākais visā Latvijā, un tam par iemeslu bija muižturu un zemnieku viedokļu atšķirība baznīcas lietās. 1755. gadā baznīca atkal bija labā stāvoklī, un ļaudis katru svētdienu cītīgi apmeklēja dievkalpojumus. 8 dienas iesvētāmā jaunatne gāja mācībās, un jaunekļi par iesvētīšanu maksāja 5 markas, bet jaunavas – pāri cimdu. Trūcīgie bija atbrīvoti no maksas. Bērnus nokristīja 3 – 4 dienu laikā.

1783. gadā pārbūvēja torni. To mūrēja mūrnieka zellis, bet tik slikti, ka tajā pašā gadā tornis atkal sabruka. Jaunu torni baznīca ieguva 1789. gadā, bet 1826. gadā tai izgatavoja jaunus logus.

Pēcrevolūcijas gados līdz Pirmajam pasaules karam strauji uzplauka draudzes saimnieciskā dzīve, kurai svītru pārvilka karš. Madliena atradās starp vācu un krievu frontes līnijām. Daudzi mira slimībās un sērgās. Krievu armija atkāpjoties, aizveda līdzi baznīcas zvanu un nopostīja ērģeles. Pēc tam, kad ģenerāļa Jāņa Baloža vadībā Latvija tika atbrīvota no ienaidniekiem, mūsu draudzē varēja atsākties saimnieciskais un kultūras darbs.

Pēc kara draudzes padome iegādājās jaunu zvanu, 1923. gadā no Piebalgas draudzes nopirka 8 reģistru ērģeles. 1930. gadā baznīcai uzlika skārda jumtu, bet divus gadus vēlāk veica baznīcas kapitālo remontu. 1936. gadā draudzes dāmu komiteja par draudzei saziedoto naudu Madlienas baznīcā uzstādīja piemiņas plāknsi 48 draudzes dēliem, kuri krituši karā un brīvības cīņās. 1938. gadā baznīca svinēja 500 gadu jubileju. Sabiedriskajā darbā draudzi enerģiski vadīja mācītājs Kugrēns. Pats viņš apbraukāja lielo draudzi ar zelta grāmatu, vāca līdzekļus jaunu ērģeļu iegādei.Draudze veica lielu, skaistu, vienotu darbu.

Atkal karā, kura laikā Madliena tika stipri izpostīta. Turpat blakus baznīcai esošo skolu sabombardēja, bet baznīcu Dievs pasargāja. Cieta tikai torņa smaile.

Varbūt pēc dažiem gadiem varēsim raudzīties uz tādu baznīcu, kādu to atceras vecākā gadagājuma madlienieši.