Sprediķis – 16.07.2023.

Labrīt, Dieva mīļotie un svētītie! Kad mēs saņemam garīga rakstura informāciju, vai pārliecināmies par tās patiesumu un īstumu, vai pārbaudām tās izcelsmes avotu? Vai mums ir prasme atšķirt patieso no viltus informācijas? Par to šodienas pārdomas. Dieva svētītu jauno nedēļu ikvienam no jums!

„Sargaities no viltus praviešiem, kas pie jums nāk avju drēbēs, bet no iekšpuses tie ir plēsīgi vilki. No viņu augļiem jums tos būs pazīt. Vai gan var lasīt vīnogas no ērkšķiem vai vīģes no dadžiem? Tā katrs labs koks nes labus augļus, bet nelabs koks nevar nest labus augļus. Labs koks nevar nest nelabus augļus, un nelāga koks nevar nest labus augļus. Katrs koks, kas nenes labus augļus, top nocirsts un iemests ugunī. Tāpēc no viņu augļiem jums tos būs pazīt. Ne ikkatrs, kas uz Mani saka: Kungs! Kungs! – ieies Debesu valstībā, bet tas, kas dara Mana Debesu Tēva prātu.”Mt 7:15-21

Mūsu šīs dienas tekstā mūsu Kungs pats mūs brīdina ļoti skaidri un izteiksmīgi: sargieties no viltus praviešiem! Lai saprastu Jēzus brīdinājumu izvairīties no viltus praviešiem, vispirms ir jāzina, kas tad īsti ir pravieši. Jaunajā Derībā par praviešiem parasti tiek saukti Svēto Rakstu skaidrotāji. Tātad viltus pravieši ir mācītāji, kas skaidrojot Svētos Rakstus, apzināti vai neapzināti ievieš baznīcā svešas maldu mācības un novērš ticīgos no patiesā un skaidrā Dieva vārda. Kā atšķirt, kā atpazīt viltus sludinātājus no patiesā Dieva vārda apliecinātājiem. Viņi gan piesauc tā Kunga vārdu, dara dažādas brīnumainas lietas – izdzen velnus un tumsības garus, bet tik bieži viņu vārdi nesaskan ar viņu ikdienas dzīves veidu. Ārēji ļaudīm viņi rādās rāmi un godīgi, bet savā sirdī ir lieli viltnieki, blēži un pašlabuma tīkotāji. Šodien pat kristīgajās draudzēs ir tik maz Dieva bērnu, kuri reāli prot atšķirt dievišķo patiesību no dažādiem maldiem. Tas tāpēc, ka arī daudzi kristieši ir kļuvuši inerti pret ticības lietām, maz lasa Bībeli un lūdzas, runāto vārdu vairāk tver sajūtu līmenī – man patīk, vai nepatīk izpratnē. Kā darīt, kam klausīt, kurp doties? Ja klausāmies Dieva vārda sludināšanā, tajā skaidri izskan – ir tikai viens derīgais ceļš, citi ir jānoraida, jo galā neaizved pie mērķa. Kristus draudzei apsolītais Svētais Gars vada mūs, dāvādams skaidrību par patiesības ceļu – šauro ceļu, vienīgo, kas aizved pie Tēva. Arī pats Jēzus to apliecina un saka: “ES esmu ceļš, patiesība un dzīvība. Neviens nenāk pie Tēva kā vien caur mani.” ( Jņ 14:6.) Svētais Gars arī mūs mierina un aizstāv pret tiem, kas ar viltu, bet dažkārt arī dievbijīgiem motīviem grib mūs aizvilt prom no šī ceļa. Tāpēc ir tik nepieciešami un svarīgi izlūgties no Dieva gudrību, Svētā Gara vadību un apskaidrību, lai spētu atšķirt Viņa Vārdu no velna meliem. Lai mēs būtu spēcīgi un zinoši Dieva vārda gudrībā un atklāsmē. Tieši tā kā Jēzus tuksnesī sātana kārdinājumus atvairīja Dieva vārda spēkā: “Tā saka Tas Kungs, tā stāv rakstīts Dieva vārdā”. Vienīgi šādi un nekā citādi. Dieva vārds ir dzīvs un tāds paliek mūžīgi mūžam. Nenovērtēsim par zemu Dieva vārdu. Šodien nereti tiek apgalvots, ka Dieva vārds ir vecmodīgs, cilvēktiesības aizskarošs un apkarojošs, ka sludināšana vairs nekam nav derīga, jo tajā neviens vairs neklausās un neņem vērā sacīto. Tiek uzsvērts, ka šodienas sabiedrībā ir vajadzīgas jaunas metodes, lai aizrautu un iespaidotu mūsdienu cilvēku. Nepakļausimies šādām un arī citādām provokācijām, bet tām oponēsim ar nesagrozītām Dieva vārda patiesībām. Līdzīgi kā Jēzus savā zemes dzīves kalpošanas laikā runāja ar farizejiem un Rakstu mācītājiem, tos atmaskodams un nosaukdams īstajā viņu būtībā par viltniekiem un liekuļiem. Tieši tāpat, kā Dievs caur pravieti Jesaju par viņiem ir sacījis: “Šī tauta Man tuvojas tikai ar savu muti un Mani godā tikai ar savām lūpām, bet ar savu sirdi ir tālu nost no Manis.” (Jes.29:13) Būdami pārliecināti, ka viņu pestīšana ir atkarīga no svētdarīšanas, jūdi vaicāja Jēzum: „Ko lai darām, lai mums būtu daļa pie Dieva darbiem?” (Jņ. 6:28) „Tas ir Dieva darbs, ka jūs ticat Tam, ko Viņš ir sūtījis.” – atbildēja Jēzus (Jņ.6: 29). Tajā pašā reizē Jēzus plaši izklāstīja jūdiem mācību par ticību miesā nākušajam Dieva Dēlam, kā vienīgo glābiņu no nāves, elles un velna. Šī vēsts par to, ka glābj vienīgi ticība, kuru rada pats Dievs, nevis darbi, ko dara cilvēki, jūdu ausīm bija smaga. Pat daudzi no Jēzus mācekļiem atzina, ka tiem ir grūti klausīties šādos apgalvojumos. Tad Kristus sacīja: „Neviens nevar nākt pie Manis, ja tas viņam nav Tēva dots.” Šis Dieva darbs ir tas, ka Viņš sūtījis pasaulē savu Dēlu, kas upurējis savu dzīvību par visu cilvēku grēkiem. Šīs vēsts sludināšana tad arī rada ticību Jēzum tajos, kas šo vēsti pieņem un atzīst. Šī ticība ir Dieva darbs, kuru Viņš rada mūsu sirdīs. Ticēt Jēzum, pieņemt Viņa pestīšanas piedāvājumu un atzīt Dieva vārdu kā vienīgo patiesību un autoritāti – lūk Dieva prāts, kam būtu jāpiepildās mūsu dzīvē, kā Jēzus pats to norāda šodienas Evaņģēlijā.

„Vai manā dzīvē ir ticības augļi?”- tas ir jautājums, kas mums ir sev jāuzdod katru dienu no jauna. Katru dienu mums pašiem sevi ir jāpārbauda. Mūsu ikdiena ir pilna ar iespējām darīt ko svētīgu – Dievu atzīstot un pagodinot, kā arī savu tuvāko mīlot un tam labu darot. Tā mēs apliecinām savu ticību darbībā un nesam ticības augļus. Ja mēs dotās iespējas neizmantojam, ja mēs izvēlamies Dievam nepaklausīt, Viņu ignorēt, tad pastāv risks, ka tiksim vērtēti kā neauglīgi koki. Pēc Dieva ieceres šādiem kokiem nav vietas Viņa valstībā, tie tiek nocirsti un ugunī sadedzināti. Ļausimies, lai Dievs vada mūsu dzīvi tā, ka mēs būtu Viņa dārzā tie labie, svētības augļus nesošie koki. Lai Dievs palīdz, ka topam par auglīgiem kokiem un iepriecinām Dievu un cilvēkus darot labus darbus, caur kuriem Dievs tiek pagodināts. Katrs darbs, lai ir kā mūsu ticības apliecinājums. Un atcerēsimies, ka mūsu darbi Dievam ir tīkami nevis paši ar savu vērtību, bet gan ticības dēļ, tādēļ, ka tie ticībā darīti. Amen.

Osvalds Miglons