Sprediķis – 09.10.2022.

Labvakar, Kristū mīļotie! Šodienas svētruna lasāmā formātā. Lai Dievs jūs visus bagātīgi svētī šajos izaicinājumu pilnajos laikos!

Viņš kāpa laivā, pārcēlās un nāca Savā pilsētā. Un redzi, pie Viņa atnesa triekas ķertu cilvēku, tas gulēja gultā. Kad Jēzus viņu ticību redzēja, Viņš sacīja uz triekas ķerto: “Ņemies drošu prātu, dēls, tavi grēki tev piedoti.” Un redzi, daži no rakstu mācītājiem sacīja pie sevis: “Šis zaimo Dievu.” Un Jēzus, viņu domas redzēdams, sacīja: “Kāpēc jūs domājat ļaunu savās sirdīs? Kas ir vieglāk – vai sacīt: tev tavi grēki piedoti, – vai sacīt: celies un staigā? Bet lai jūs zinātu, ka Cilvēka Dēlam ir vara virs zemes grēkus piedot.” Viņš saka uz triekas ķerto: “Celies, ņem savu gultu un ej uz mājām.” Un tas cēlās un gāja uz mājām. Bet, kad ļaudis to redzēja, tie brīnījās un slavēja Dievu, kas tādu varu devis cilvēkiem. [Mt.9:1-8]

Neapšaubāmi, visos laikos, kultūrās un tautās veselība ir bijusi viena no augstākajām vērtībām. Cilvēki jau izsenis ir ievērojuši, ka slimībām varētu būt divas izcelsmes – ķermeniska un garīga. Šamaņi, priesteri, magi, gudrie un ārsti ir bijuši tie, kas rūpējas par saslimušo atveseļošanos. Arī šodien ārsti uzsver cilvēka psihes (dvēseles) saistību ar norisēm ķermenī. Ķermenis atsaucas uz dvēseles pārdzīvojumiem un citreiz reaģē tās vietā. Citreiz slimība mums atgādina par kādām pārmērībām un neveselīgu dzīvesveidu un piespiež mums mainīt mūsu ieradumus. Saslimušajam parasti augstākais labums pats par sevi ir atgūt veselību. Viss ir labs, kas man dod veselību. Vai arī mēs tik bieži viens otram nevēlam- galvenais, lai veselība turas, tad jau visu pārējo sasniegsi un piepildīsi. Slimības un nespēja funkcionēt kā tas ir saskaņā ar Dieva radīšanas kārtību, norāda uz ļaunumu. Saskaņā ar Biblisko skatījumu Vecajā Derībā, slimības un disfunkcija, un līdz ar to arī nāve kā absolūtā nespēja dzīvot, ir grēkā krišanas rezultāts jeb sekas. Cilvēks, kurš ir slims vai invalīds vairs nespēj pilnībā izpildīt Dieva uzliktos pienākumus – pārvaldīt un rūpēties par šo pasauli. Tas nozīmē, ka slimības principā būtu izprotamas saistībā ar cilvēcisko grēcīgumu. Tās izsaka cilvēka nožēlojamo likteni grēcīguma stāvoklī.

Šis evaņģēlija teksts mums māca un rāda, kur atrodama grēku piedošana. Tā ir atrodama vienīgi pie Jēzus. Evaņģēlists Marks, aprakstot šo notikumu, atklāj mums arī to, ka triekas ķerto nesa četri vīri un daudzo ļaužu dēļ, kuri bija sapulcējušies ap Viņu, slimo cilvēku nācās nolaist Jēzum priekšā caur jumtā izplēstu caurumu. Tātad, lai arī bija daudz grūtību un šķēršļu, kas traucēja piekļūt Jēzum, tie tomēr nespēja šos cilvēkus atturēt, jo liela bija viņu ticības pārliecība, ka vienīgi Viņš var palīdzēt. Ticība ir svarīgs priekšnosacījums lai Kristus darbība pie dziedināšanas un citām norisēm varētu notikt. Uz to norāda arī Evaņģēlija teksts- Kad Jēzus viņu ticību redzēja, Viņš sacīja uz triekas ķerto: “Ņemies drošu prātu, dēls, tavi grēki tev piedoti.” Būtisks ir apstāklis, kas jāievēro, proti ¬ ka tikai pēc grēku piedošanas seko atveseļošanās. Kādi bija tie grēki, kuri tik smagi bija skāruši šo cilvēku? Vai tie bija iedzimtie vai paša padarītie grēki, to evaņģēlijs mums neatklāj, bet šo grēku dēļ viņam nācās smagi ciest. Secinājums, ka pie sava nožēlojamā stāvokļa pats vainīgs, viņam neko nespēja palīdzēt. Viņam un tiem četriem, kuri viņu nesa, visvairāk interesēja tas, kur var atrast reālu palīdzību? Kas atpestīs no grēkiem un dziedinās? Viņi nekļūdījās savā izvēlē -¬ to spēj vienīgi Jēzus. Jēzus savā kalpošanā dziedināja daudzus cilvēkus. Pareizāk sakot, Jēzus dziedināja ikvienu, kurš lūdza pēc tā. Viņš atsaucas uz cilvēku apliecināto ticību, ka Viņam ir spēks un autoritāte dziedināt. Tomēr Jēzus Kristus nebija dziednieks, šī vārda šodienīgā izpratnē. Ķermeniskā dziedināšana nebija Jēzus Kristus darbības galvenais mērķis. Jēzus darbojas patiesās rūpēs par cilvēkiem. Viņš ir ārsts šī jēdziena pilnajā nozīmē Dieva Dēls rūpējas par cilvēku kopumā – gan miesu, gan garu. Notikums, kurā Jēzus dziedina triekas ķerto, atklāj Kristus dziedināšanas pieeju – atraisīt, atbrīvot, dziedināt visu cilvēku – piedodot grēkus un dziedinot ķermeni. Jēzus dzīves laikā ¬ arī vēl šodien spēkā ir tā dievišķā patiesība, ka ticībā Viņa priekšā nožēlotie grēki ir daudzo nelaimju atrisinājums. Vispirms ¬ dvēseliskā, tad miesīgā atveseļošanās. Arī mūsdienu medicīna uzsver, ka bez garīgās atveseļošanās nevar būt veiksmīga miesīgā atveseļošanās.

Paralītiķis pirms savas triekas droši vien dzīvoja bezrūpīgu dzīvi – vienaldzībā pret Dieva vārdu, kas saka: Kura dvēsele grēko – tai jāmirst (Eceh 18, 2). Viņš domāja, ka grēks tāds nieks vien ir, un kā ļoti daudzi arī mūsdienās, nemeklēja piedošanu, kamēr vēl veselība ir laba un spēka papilnam. Viņš, tāpat kā šodien daudzi citi, bija pievilts, domādams, ka var paniekoties ar sīkiem, nenozīmīgiem grēkiem un grēciņiem – “tas taču vēl nebūtu nekas traks, vai ne?” Bet tas ir visbriesmīgākais pašapmāns – grēks, kad tas padarīts, veicina citu grēku un apslāpē patiesu ticību, ja tāda ir bijusi vai arī neļauj tai uzplaukt, aizdambē cilvēka dvēseli, kad patiesā ticība nemaz nevar atrast tajā ieeju. Katrs, kas mierīgi bauda nenozīmīgos grēciņus, sev stāsta, ka tas jau nav nekāds nāves grēks. Taču šie cilvēki neapzinās, ka jau ir savaņģoti – atrodas velna un grēka dēmoniskajā varā.

Šī paralītiķa dzīve daudzējādi bija līdzīga tavējai vai manējai – tāpat kā mēs, viņš iepriekš nedzīvoja atklātu un bezkaunīgu dzīvi rupjos grēkos, bet tomēr – viņa dzīve bija grēcīga, jo tajā Viņš bija tālu no Dieva un vadīja savas dienas, nevaicādams pēc Viņa žēlastības vai neticēdams, ka tāda viņam noteikti būtu vajadzīga. Un, ja tu dzīvo bez grēku piedošanas, tad nav nekādas nozīmes, cik rupji ir bijuši tavi grēki – vai tie ir bijuši nāves grēki, vai vienkārši tikai – “niekošanās”, nevainīgi grēciņi. Jo, kura dvēsele grēko, tai jāmirst, kurai dvēselei nav grēku piedošanas no Dieva, tā iet pazušanā. Mums visiem vajadzīga grēku piedošana. Tikai caur grēku piedošanu mēs varam saņemt Dieva žēlastību un Viņa svētību. Pat ja miesīgi neesam slimības skarti, tad tomēr neapšaubāmi tas, ka dvēseles dziedināšana mums nepieciešama katram. Šodien mēs sev visapkārt dzirdam, ka cits citu apsūdz, žēlojās, tiesā, melo, bet vaina ir tā, ka visa mūsu sabiedrība ir slima ar paštaisnības kaiti. Cilvēki netiecas un nepieliek visas pūles, lai atrastu Jēzu, sastaptos ar Viņu, kas vienīgais var atraisīt no Dieva atsvešināto cilvēku paralizētos locekļus, prātus un sirdis. Tie nepareizi darbojas, jo slimas ir cilvēku dvēseles. Evaņģēlijs mums liek saprast, ka, vispirms nepieciešama garīgā dziedināšana, jāiemanto grēku piedošanas svētība, tikai tad izzudīs arī citas vainas caur Dieva žēlastību.

Uz mums visiem Jēzus šodien grib teikt: “Mans dēls, mana meita, mana tauta, ¬ tavi grēki tev piedoti, celies un ej, dzīvo laimīgi!” Lai tā Viņš varētu uz mums teikt, ¬ mums pie Viņa jāatgriežas patiesā ticībā. Atgriešanās bez ticības nav īstena atgriešanās. Pārkārtošanās vai pielāgošanās jaunajām dzīves prasībām nav tas pats, kas Dieva svētīta atgriešanās no grēkiem.

Lai Dievs mums palīdz stiprināt savas sirdis ticībā, tad Viņa svētību mantosim. Āmen.

Osvalds Miglons