Sprediķis – 14.08.2022.

Labvakar. Šodienas svētruna lasāmā veidā. Lai Dievs svētī ikvienu no jums, lai Kunga žēlastības piepildīta jaunā nedēļa!

Bet tādiem, kas paši bija pārliecināti, ka viņi ir taisni un ar nicināšanu skatījās uz visiem citiem, Viņš stāstīja šādu līdzību: “Divi cilvēki aizgāja uz Templi Dievu lūgt. Viens bija farizejs, bet otrs – muitnieks. Farizejs nostājās un lūdza pie sevis: es tev pateicos, Dievs, ka es neesmu tāds kā citi cilvēki – laupītāji, ļaundari, laulības pārkāpēji vai arī kā šis muitnieks. Es gavēju divreiz nedēļā un maksāju desmito tiesu no visiem saviem ienākumiem. Turpretim muitnieks, iztālēm stāvēdams, neuzdrošinājās pat acis pacelt uz debesīm, bet sita pa savām krūtīm un sacīja: Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs! Es jums saku: viņš nogāja savās mājās taisnots, labāks par otru. Jo katrs, kas pats paaugstinās, taps pazemots, bet, kas pats pazemojas, taps paaugstināts.” Lūkas 18:9-14

Lepnība un pazemība – divas galvenās vadlīnijas šodienas Jēzus atklātajā līdzībā

Šī līdzība sākas ar ievadu, kurš norāda uz adresātu, kam šī līdzība tiek atdresēta. Tātad «tādiem, kas paši bija pārliecināti, ka viņi ir taisni un ar nicināšanu skatījās uz citiem…» Jēzus uzrunā un vēršas pie tiem, kas bija pārliecināti, ka viņi dzīvo Dieva noliktajiem standartiem atbilstošu dzīvi. Vai pašu jūdu terminiem izsakoties, tiem kuri domāja ka ir «taisni Dieva priekšā», Tātad tādi, kas atbilst visiem Dieva noliktajiem parametriem un kritērijiem. Mūsu teksts vispirms atsedz farizeja lūgšanu: tajā, šķiet, nav nekā slikta. Cilvēks ir dievbijīgs un visā nopietnībā pateicas par to Dievam. Viņš savā dzīvē visur meklē Dievu un izrāda lielu dedzību dzīvot saskaņā ar Viņa baušļiem visās lietās. Visa viņa dzīve ir augstā mērā tikumīga. Katrs no mums varētu tikai vēlēties tādu dzīvi, kā šim krietnajam un izcili dievbijīgajam Dieva vīram. Gluži pretēji mūsu teksts attēlo muitnieka lūgšanu. Šis vīrs ir viena gatava „grēka pagale”, kas ir pelnījis neko citu, kā vien mūžīgu pazudināšanu. Visa pasaule zina, kādi ir muitnieki, un visi arī viņus nīst. Muitnieks to dabū just katru mīļu dienu un saprot, ka viņam nav nekādas izredzes arī Dieva priekšā: nekādu svētu darbu, ko uzrādīt un ar ko lielīties. Tā spriež arī visa pasaule – kas ārēji redzams kā labs, tas arī ir labs, bet kas ārēji redzams, ka slikts, tas arī ir slikts.

Jēzus, stāstot šodienas līdzību, ievieš vēl kādu atskaites pozīciju. Viņš novērtē farizeja un muitnieka stāvokli nevis no cilvēciskā redzējuma, bet no tā, kā šo situāciju redz Dievs. Jēzus, uzrādot jauno atskaites kritēriju aicina domāt par tiem procesiem, kas notiek cilvēka dvēselē. Kas notiek cilvēka smadzenēs, pirms viņš izvēlas rīcības mērķi un taktiku. Dievs uzlūko cilvēka sirdi. Viņam ārējie parametri nav noteicošie. Jēk.4:6; 1.Pēt.5:5 „Dievs stājas pretim lepniem, bet pazemīgiem dod žēlastību.” Dievs raugās ar kādām acīm mēs uzlūkojam apkārtējo pasauli un cilvēkus līdzās – vai ar tieksmi valdīt, vai ar pārākuma apziņu, vai ar skaudību, atriebīgumu, egocentrismu, vai ar necienīguma un pazemības apziņu. Viņš augstāk novērtē muitnieku, kurš apzinās savu necienību un ir pazemīgs, ne kā farizeju, kurš skaidri apzinās savu cienīgumu un domā, ka ir pārāks par citiem. Dieva vārds – mūsu domu un sirds prāta atklājējs, uzrādītājs un analizētājs. Dieva vārda gaismā mēs ieraugām patieso savu “es”, savu dabu un būtību. Nekā laba nav mūsos, kamēr Dievs nesāk ar mums strādāt un darboties. Kāds ir Dieva spriedums par paštaisno farizeju? Šis vīrs ir nederīgs manās acīs. Kāpēc? Tāpēc, ka Dievs redz šī cilvēka sirdi – viņš sevi neuzskata par grēcinieku un Dieva žēlastība viņam nav vajadzīga. Viņa Dieva atziņā ir liktenīgs deficīts: blakus vārdam Dievs nav vārda grēcinieks, un tad arī pazūd vajadzība pēc žēlastības. Šis cilvēks uzskata, ka viņa dievbijīgie darbi būs tas tilts, pa kuru nokļūt pie Dieva. Žēlastību jeb Kristu viņš noraida, jo neuzskata sevi par grēcīgu. Farizejs domā, ka ievēro visus baušļus. Taču, noraidot Dieva žēlastību, Viņa mīlestību un piedošanu, šis farizejs noraida Dievu pašu un zaimo Viņa vārdu. Ar to ir pārkāpts pirmais, bet tad ir pārkāpti arī visi pārējie baušļi. To mēs labi arī redzam: savu tuvāko – šo muitnieku, viņš nevis mīl, bet nicina. Nevis domā, kā viņam palīdzēt, lai viņš varētu reiz izrauties no grēku purva, bet gan augstprātībā noskatās kā uz nicināmu un pretīgu radījumu. Lepnība ir šī pārspīlētā patmīla, kas liek mums redzēt sevi pārākus par citiem. Tā ir šī alkatīgā vēlme pēc sevis izcelšanas, kas mūs skubina meklēt mūsu pašu godu un slavu, bet ne Dieva godu un slavu. Lepnība redz cilvēku pašu kā visuma centru, kā visas patiesības morāles standartu mērauklu. Lepnība sevi nostāda pretī Dieva gudrībai un gribai un pamudina cilvēku uzskatīt sevi par Dieva Vārda un Dieva Likuma tiesnesi. Lepnība bija Ādama un Ievas grēks, kuri gribēja būt kā Dievs un kuri paši bez Dieva gribēja izlemt, kas ir labs un kas slikts. Šī lepnība rezultējās ar nepaklausību un grēku, kas pasaulē ienesa sāpes, ciešanas, slimības un nāvi. Lepnība vienmēr meklēs iespēju izraudzīties un iet savu ceļu, kontrolēt, dominēt un manipulēt. Un ja mēs ļaujam lepnībai vadīt un valdīt pār mūsu dzīvi, tā vienmēr būs katastrofa, tāpēc ka, lai cik arī droši un pārliecināti mēs arī nebūtu, tam beigās vienmēr būs nepatīkamas sekas

Pavisam citādu ainu mēs redzam, uzlūkojot muitnieku. Apzinādamies savu necienīgumu, šis vīrs neuzdrīkstas doties dziļāk templī, lai piebiedrotos pārējiem dievlūdzējiem, bet stāv tālu, nomaļus no visiem, pie pašām durvīm. Viņa sirds ir satriekta, un viņš neuzdrīkstas pacelt savas acis uz Dievu, pret ko viņš ir grēkojis. Tā vietā viņš vērš savas acis uz zemi un raugās sevī, nevis meklēdams Dievu sevī, bet vērsdamies pret sevi – pret vainīgo Dieva priekšā. Satriekts savā sirdī, viņš sit sev pie krūtīm. Tā viņš parāda savas bēdas, sāpes un skumjas par grēku. Sitot sev pa krūtīm, viņš rāda, lūk, vainīgais, lūk, grēcinieks, manī, mānās krūtīs slēpjas grēks un ļaunums. Viņa īsā lūgšana „Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs” ir patiesa grēku nožēla, kas cer uz Dieva žēlsirdību. Viņam atliek tikai viens: cerēt uz Dieva žēlastību. Un to viņš arī dara. Mūsu tekstā Jēzus nevis tikai pieļauj, ka viņa stāvoklis Dieva priekšā varētu mainīties, bet pasludina viņu par taisnu: “Es jums saku: viņš nogāja taisnots savās mājās!” Tāpat Jēzus darīs beigu tiesā ar visiem tiem, kas būs paļāvušies uz Viņa vārdu un Viņa pelnīto taisnību, kas ir piešķirta mums. Pie šīs idejas – paļauties uz Dieva žēlastību – muitnieks arī nav nācis pats no sevis. Neviens grēcinieks pats no sevis nespēj ticēt, ka Dievs viņu pieņems tādu, kāds viņš ir – bez nekāda nopelna. Par to var pārliecināt tikai Dieva vārds: Dievs ir žēlastība, viņš to neliegs arī man. Arī farizejam ir dota šī iespēja – atzīt Dieva vārdu un ļaut tam darboties viņa pārveidošanā no lepnības uz pazemību. , Ir tikai viena pretinde lepnībai – tā ir pazemība. Pazemība ļauj ieraudzīt sevi tādu, kā Dievs mūs redz. Pazemība ir sevis iztukšošana, kas ļauj Dievam ar Viņa žēlastību darboties mūsos. Pazemība ļauj ieraudzīt Dievu. Pazemība nav sevis nonicināšana, bet gan godīga novērtēšana. Pazemība ļauj izsacīt vissvarīgākos un visvajadzīgāko: “Dievs, esi man grēciniekam žēlīgs!” Pazemība nožēlo ne tikai savus grēkus, bet arī savu pareizību. Pazemība atver sirdi ticībai un žēlastībai. Lai Dievs dod, ka mēs visi sevi varam patiešām ieraudzīt tādus, kādi mēs esam, lai mēs varam saņemt visu, ko Dievs vēlas mums dot. Āmen!

Osvalds Miglons