Sprediķis – 07.08.2022.

Labrīt, Dieva mīļotie! Dievam ir vislabākie nodomi attiecībā uz ikvienu no mums. Vai mēs tos pamanām, atzītam un pieņemam. Mēs vēl esam Viņa dotajā apžēlošanas laikā. Par to šodienas pārdomas. Lai jums visiem svētīta jaunā nedēļa!

Un, pienācis tuvu, Viņš, pilsētu ieraudzījis, raudāja par viņu un sacīja: “Kaut arī tu šodien zinātu, kas tev pie miera vajadzīgs! Bet vēl tas ir apslēpts tavām acīm. Jo nāks dienas pār tevi, kad tavi ienaidnieki ap tevi cels nocietināju-mus, tevi ielenks un no visām pusēm spaidīs. Tie tevi nopostīs līdz pamatiem un tavus bērnus, neatstādami no tevis akmeni uz akmens, tāpēc ka tu neesi atzinusi savu apžēlošanas laiku.” Pēc tam Viņš iegāja Templī un sāka izdzīt pārdevējus, sacīdams uz tiem: “Ir rakstīts: Mans nams ir lūgšanas nams, – bet jūs to esat pārvērtuši par laupītāju bedri.” Viņš katru dienu mācīja Templī. Bet augstie priesteri un rakstu mācītāji, arī tie, kas stāvēja tautas priekšgalā, domāja par to, kā Viņu nomaitāt, bet nezināja, kā to darīt, jo visa tauta Viņam bija pieķērusies un klausīja Viņu. Lk.19:41-48

Jēzus, Dieva Dēls, īstenais Izraēla ķēniņš nāca uz savu Jeruzalemi. Jeruzaleme – tik daudz lolotā, sargātā un svētītā … Bet Jeruzaleme neatzina to, kas pie viņas sūtīts. Palmu svētdienā Jēzus iejāja Jeruzalemē. Ļaudis nāca pretim ar palmu zariem, klāja tos uz ceļa un sauca: „Ozianna”. Pēc nedēļas tie jau brēca: „Sit viņu krustā”. Mūsu Kungs bija mokpilnu skumju piepildīts un lēja rūgtas asaras tādēļ, ka Dāvida pilsēta, svētā pilsēta, kas satraukti gaidīja Mesijas atnākšanu jau simtiem gadu, Viņu pilnībā noraidīja, kad beidzot Viņš bija atnācis. Šī svētā izvēlētā pilsēta noraidīja Dieva Dēlu, Dieva Svaidīto. Šī dižā pilsēta atmeta Mūsu Kungu Jēzu Kristu, atraidīja, pasaules Pestītāju. Kas gan var būt nožēlojamāks nekā izvēlētās tautas Pestītāja atmešana.

Jēzus to paredzot raudāja.

Ja jau viņam bija tik ļoti žēl, kādēļ viņš, Dievs būdams, neizglāba svēto pilsētu? Bet Jēzus jau glāba, Viņš darīja visu iespējamo, lai izglābtu. Viņš sludināja: „Atgriezieties no grēkiem un ticiet Evaņģēlijam”, bet maz bija to, kas Viņā ieklausījās, Viņa vārdus par patiesību atzina un pieņēma. Dievs daudzas un svētīgas lietas paveic mūsu labā, bet vienu lietu viņš atstāj mūsu pašu ziņā – izdarīt izvēli. Izškirīgo lēmumu pieņemt – dzīvot kopā ar Dievu un baudīt Viņa svētības, jeb palikt ļaunuma varas ietekmē un būt pastāvīgi zem sātana apdraudējuma. Kristus nevar un viņam arī nav jādara cilvēku vietā tas, kas ir jādara pašiem cilvēkiem. Jo citādi, zustu arī jēga cilvēku pastāvēšanai, ja viņiem pašiem nekas nebūtu jādara. Tā Dievs nav gribējis, radot cilvēku. Ja no dievnamiem pazūd Dieva mācība, tie pārvēršas par laupītāju bedrēm, tur vairs nemājo Jēzus, bet gan sazvērnieki. Cik daudzas mūsdienu baznīcas ir paturējušas savus dievnamus, bet pazaudējušas Dieva doto mācību par grēku piedošanu – Kristus Evaņģēliju. Tur vairs netiek skaidri mācīts par Jēzus dievišķumu, par to, ka Viņš samaksāja par mūsu grēkiem, par gaidāmo tiesu, par ticību, kurā vienīgajā ir glābšana utt., bet gan sludinātas sagrozītas lietas – maldi par cilvēka paša garīgo diženumu un morālas skaidrības iegūšanas un apliecināšanas potenciālu, maģiskas un pat okultas izdarības. Jēzus, ienākot svētajā pilsētā vispirms devās uz templi – Dieva svētnīcu un mājvietu un sāka to tīrīt un šķīstīt. Viņš izdzina visus, kas tur tirgojās, kas mainīja naudu. Kad Templis bija iztīrīts, tad lasām, ka Viņš katru dienu nāca un mācīja ļaudis. Dieva Vārds ir kā āmurs, kas sagrauj apcietinātās sirdis; Dieva Vārds ir sods un iznīcība grēkam, ļaunumam, viltum, neīstumam. Nekas nevar to piemuļķot vai uzveikt. Dieva Vārds ir abpusgriezīgs zobens, kas ietiecas cilvēka dvēselē un ir domu un sirdsprāta tiesnesis. ( Ebr. 4;12.) Un Dieva Vārds nes arī dziedināšanu un atjaunošanu, tas saka, ka tavi grēki tev ir piedoti Kristus asinīs un tev ir miers ar Dievu. Dieva templim, Dieva pilsētai tikai tad ir nozīme, ja tajā mājo Dievs un Dieva Vārds. Ja reiz mēs esam atzinuši savu apžēlošanas laiku, ja esam pieņēmuši Dieva sūtīto Vārdu, ja ticam – Kristus Evaņģēlija vēstij – tad ir miers, jo zinām, ka Dievs pie mums ir paveicis savu apžēlošanas darbu. Jo vairāk mēs savu sirdi skaidrojam no visām ļaunām domām un grēcīgām iekārēm, jo gaišāk tur skan Jēzus mācība. Tad mēs ieraugam arī Dieva labestību un mīlestību, kas mūs stiprina un iepriecina.

Mēs varam sev jautāt: „Vai es esmu atzinis man doto Dieva žēlastības iespēju? Vai es esmu ar Viņu savās ikdienas gaitās?” Mūsu Kungs ir nemitīgi mūsu vidū, nepārtraukti līdzās ikdienas. Viņš pastāvīgi mūs uzrunā un vada projām no grēka uz debesīm. Bet cik bieži mēs liekam Viņam klusēt vai pat izraidām Viņu gluži tāpat kā Jeruzaleme. Vai mēs atpazīstam Viņu, kad Viņš nāk pie mums? Vai mēs atpazīstam Viņa apmeklējumus, vai liekam ciest klusu un nopeļam Viņu kā Jeruzaleme un izvēlētā tauta?

Mūsu Kungs nepārtraukti nāk pie mums mūsu ikdienas dzīvē, un mums ir jāiemācas saskatīt Viņa liegos apmeklējumus. Viņš nāk pie mums caur labiem un svētiem pamudinājumiem uz Rakstu lasīšanu un lūgšanu. Vai mēs atbildām ar „jā”, vai „nē”? Viņš mūs apmeklē ar pamudinājumiem veikt mīlestības darbus. Vai mēs sakām „jā”, vai „nē”? Vai mēs pievēršam Viņam uzmanību? Viņš griežas pie mums sūtot cilvēkus, kuriem ir vajadzīga mūsu palīdzība, mūsu draudzība un padoms. Vai mēs neizraidām viņus un nesūtam projām? Vai klausāmies Viņā, kad Viņš brīdina mūs par kārdinājumiem, ļaunumu un grēku? Vai ieklausāmies, kad Viņš sirdsapziņā pārmet mūsu grēkus, vai aizraidām Viņu un meklējam attaisnojumus? Vai saskatām Viņu ikdienas dzīvē, vai atmetam, kā to darīja Jeruzaleme, kā izvēlētā tauta?

Jo gluži kā Jeruzaleme bija izvēlēta un svētīta Dieva pilsēta, arī mēs – Dieva bērni, Kristus sekotāji – esam Dieva izvēlētas un svētītas dvēseles. Mēs esam izvēlētās dvēseles, kas atpirktas ar Jēzus Kristus dārgajām un svētajām asinīm un kristīti žēlastības ūdeņos. Katra mūsu dvēsele žēlastības stāvoklī ir kā maza, brīnišķīga Jeruzaleme, kurā mājo dzīvais Dievs. Tāpat kā Jeruzaleme bija vieta, kur Dievam tika dota patiesa godināšana, tā tagad mēs esam patiesie Dieva tempļi, kur Dzīvā Dieva Gars mājo. Gluži kā Jeruzaleme bija Dieva īpaši mīlēta un aizsargāta – tā arī mēs esam Dieva sargāti un īpaši mīlēti. Bet vai mēs to pamanām savā ikdienā? Būt vērīgiem un mācīties atpazīt Kristu mūsu ikdienas dzīvē. Lai izlūdzam žēlastību saskatīt Viņa pastāvīgo klātbūtni ik dienas. Lai mūsu dvēseles būtu tā „mazā Jeruzaleme”, kas iepriecina Jēzu, nevis izraisa tajā skumjas.

Kristus atnākšana ievadīja apžēlošanas laiku, kas vēl nav beidzies. Mēs dzīvojam šajā apžēlošanas laikā un mums tas ir jāizmanto. Jēzus mums vienmēr atgādina, ka ne cilvēku azartiskā sajūsma ir tas, kā dēļ Viņš ir nācis mūsu vidū. Cilvēkiem patiesībā ir vajadzīgs kas tāds, ko viņi ne vienmēr spēj vai grib ieraudzīt. Viņiem ir vajadzīga glābšana. Atpestīšana pašiem no savas grēcīgās dabas un tās radītās mirstības, kura pasaulei nemitīgi atgādina par tās nīcību. Dievs nekad nav gribējis grēcinieku nāvi, bet gan, ka viņi atgriežas no grēkiem un dzīvo. Lai ikviens varētu saņemt dzīvību, ko mums sludina Jēzus Kristus: “Patiesi, patiesi Es jums saku, kas Manus vārdus dzird un tic Tam, kas Mani sūtījis, tam ir mūžīgā dzīvība un tas nenāk tiesā, bet no nāves ir iegājis dzīvībā”.(Jņ.5;24.)

Tāpēc turēsimies cieši pie tā, ko Dievs mums ir atklājis, pie Viņa skaidrā un nesagrozītā vārda. Pateiksimies Dievam par šādu skaidru mācību un lūgsim: “Kungs, dod mums savu Svēto Garu, kas mūs vada un apgaismo, ka nepazaudējam Tevis dāvāto ticību Kristus nopelnam mūsu labā, bet pastāvam Dieva vārdā līdz galam un Tiesas dienā tiekam glābti un iemantojam mūžīgo svētlaimi Tavā valstībā. Amen.

Osvalds Miglons