Sprediķis – 24.07.2022.

Labrīt, Dieva mīļotie! Vai ikviens, kas piesauc Kristus vārdu ir īsts Dieva patiesību apliecinātājs? Kā atsijāt graudus no pelavām, kā atšķirt patiesību no viltus piedāvājumiem? Par to šīs svētdienas pārdomas. Lai jūs visus Dievs svētī visos nodomos un dzīves ceļos!

Sargaities no viltus praviešiem, kas pie jums nāk avju drēbēs, bet no iekšpuses tie ir plēsīgi vilki. No viņu augļiem jums tos būs pazīt. Vai gan var lasīt vīnogas no ērkšķiem vai vīģes no dadžiem? Tā katrs labs koks nes labus augļus, bet nelabs koks nevar nest labus augļus. Labs koks nevar nest nelabus augļus, un nelāga koks nevar nest labus augļus. Katrs koks, kas nenes labus augļus, top nocirsts un iemests ugunī. Tāpēc no viņu augļiem jums tos būs pazīt. Ne ikkatrs, kas uz Mani saka: Kungs! Kungs! – ieies Debesu valstībā, bet tas, kas dara Mana Debesu Tēva prātu. (Mt.7:15-21)

Mīļā draudze! Jautājums par to, kā mēs varam atšķirt viltus praviešus no īstajiem, joprojām ir aktuāls. Tas tik skaidri ir redzams garīgā laukā, – kā tas var būt, ka tik daudzi iet pie Mormoņiem, Jehovas lieciniekiem, pie Scientologiem vai pie Visarioniešiem? Tieši par sektām šodien sociālajos tīklos var iegūt ļoti skaidru informāciju. Ir pietiekoši daudz cilvēku, kas cietuši no visādu garu aktivitātēm, un šī informācija ir pieejama, ja mēs paši tikai to vēlamies atrast.

Vai tad šiem cilvēkiem tiešām visiem ir prāta aptumsums, ka viņi tā apmaldījušies un tiek ierauti dažādās viltus garīgās kopībās? Bet tas jebkurā brīdī var notikt arī ar mums, tāpēc ir svarīgi atzīt, ka jebkurš no mums zināmā brīdī var tikt apmānīts, ka varam apmaldīties un vairs neatrast ceļu atpakaļ. Manipulācijas mehānismi šodien ir ļoti izkopti. Ar televizora un reklāmas palīdzību var cilvēkus ietekmēt sev vēlamā virzienā. Ne par velti lielie koncerni izdod miljardus reklāmai. Protams, ka tā ietekmē mūs. Tāpat mēs nezinām, kā izturēsimies brīdī, kad mēs paši esam nonākuši krīzes situācijā, ja izmisums vada mūsu rīcību. Vai arī vienkārši aiz ziņkārības gribam kaut ko jaunu izmēģināt un ar to pietiek, lai velnam jau būtu mazo pirkstiņu iedevuši. Bībelē ir ļoti daudz brīdinājumu sargāties no viltus praviešiem, jo viņi var apdraudēt mūsu ticības dzīvi. Tas ir – pavedināt mūs prom no pareizā ceļa uz nepareizo – uz to plato ceļu, pa kuru dodas viņi paši un kurš ved pazušanā.

Mūsu mīļā luteriskā baznīca ar savu mācību jau gadsimtiem ir stāvējusi sardzē pret šiem viltus praviešiem. Mums nekad nav trūcis liecību – dedzīgu sprediķu, kas atmasko viltus praviešus. Bet, ja iepazīstamies ar mūsu baznīcas dogmatiku, tad atklājas, ka tā lielā mērā veidota kā savdabīgs cietoksnis aizsardzībai pret visu veidu maldiem un viltus mācītājiem.

Mums atliek tikai lietot šo svētīgo tēvu atstāto mantojumu un iet droši pa šo pareizo ceļu. Jo nesekot viltus praviešiem un viņu maldīgajai mācībai tieši to arī nozīmē – zināt pareizo mācību, ievērot to un dzīvot saskaņā ar to. Padomāsim, vai mēs tik tiešām to darām, vai ar lielu prieku tai sekojam? Vai mēs patiesi esam izsalkuši uzņemt sevī Dieva vārda mācību, kā dzīvības maizi, kā garīgo barību, bez kuras nevaram iztikt ne mirkli? Mums jāstāv uz stingrā ticības un Dieva vārdu patiesības pamata. Jo tam, kas grib būt drošs savā gaitā, tam kristietībā vienkārši jāseko vienīgi tiem vārdiem, kas mums rāda pareizā būtību, kas ir paša Dieva atklāti un sacīti. “Tā saka Tas Kungs!”- vēstīja senie pravieši un tādai pat vajadzētu būt arī mūsdienu pieejai. Skaidrais un patiesais Dieva vārds, bez jebkādiem cilvēku izgudrojumiem un piejaukumiem. Kristīgās mācības galvenā tēma un kopsavilkums ir tas, ka Dievs ir sūtījis un upurējis savu Dēlu Kristu un piedod mums mūsu grēkus, dara mūs taisnus un svētus vienīgi caur Viņu; tas mums jāņem vērā, un nekas cits.

Brīdinājums no viltus praviešiem un pamācības, kā atšķirt maldu mācības, mūs nostāda kristīgās draudzes lielākā pārbaudījuma priekšā. Šie apdraudējumi nenāk no ārpuses kā nicināšanas un vajāšanu draudi, kas itin viegli pamanāmi, bet gan rodas draudzes iekšienē. Tos rada tie, kuru uzdevums ir ar pareizu mācību un dzīvesveida paraugu kalpot un vest draudzi pa pestīšanas ceļu.

Ilgoties pēc skaidras Dieva vārda mācības, ar prieku un pateicību to saņemt un to arī lietot – lūk, tā būtu mūsu lielākā artava cīņā pret viltus mācībām. Jo viltus sludinātāji jau nerodas tukšā vietā, bet tur, kur viņiem ir radīta labvēlīga vide. Kad draudzes locekļi kļūst kūtri savā garīgā izaugsmē, ir nepacietīgi un nepateicīgi. Kad sāk kritizēt draudzes darbu, kad tiek uzstādīti noteikumi, ka draudzē visiem jābūt pilnīgiem un svētiem. Ja draudzē sāk izpausties augstprātības un lepnības gars, kad kādi augsti izglītoti un intelektuāli cilvēki sāk kritizēt mācītāju, ka viņš nav pietiekami izglītots un svēts, ka ar vienkāršu Dieva vārda sludināšanu un parastu ticību nepietiek, lai iemantotu pestīšanu. Herētiķi ir tie no mūsu vidus, kas izšauba mūsu sirdis Evaņģēlija mācībai. Tie, kas apšauba Dieva vārda skaidrību un Viņa evaņģēlija apsolījuma drošību, kas apgriež kājām gaisā visu prieka vēsti, laupa tās klausītājiem tajā likto Dieva mierinājumu, mācot paļauties vairāk uz sevi, nekā uz Dievu, meklēt savus nopelnus, nevis Kristu. Tādējādi galvenā atšķirība – sludinātāja augļi, kas liecina par patiesa vai viltus pravieša darbību – ir nevis ārēja atšķirība dažādos darbos, bet iekšēja atšķirība ticībā. Patiesie mācītāji arvien sludina, ka glābšana ir atkarīga tikai un vienīgi no ticības Kristum. Viltus mācītāji arvien sludina arī dažādus darbus kā papildus nepieciešamību cilvēka pestīšanai. Ar ticību Dieva vārdam vien esot par maz- tā viņi apgalvo. Apustulis Jānis 1. vēstulē 4. nod 2.3. pantā pamāca, kā būtu atšķirams Dieva Gars no maldu gara: Ikviens Gars, kas ir no Dieva apliecinās, ka Jēzus Kristus ir miesā nācis Dieva Dēls, lai cilvēka miesā izciestu sodu par cilvēku grēkiem. Turpretī antikrista gars neapliecinās Jēzus miesā nākšanu, tas ir, šāds gars vai nu pilnībā noliegs Dieva Dēla miesā nākšanu vai arī mācīs, ka ar to vēl nepietiek cilvēka pestīšanai.

Pamācība atšķiršanai pirmajā acu uzmetienā nav viegla, un tādēļ salīdzinājums ar vilku avs ādā jau norāda uz to, ka maldu sludinātājs ārēji nepavisam nav atšķirams: viņš var piederēt pie draudzes un var būt cēlies no tās; Viņi var arī izcelties ar kādu īpašu garīguma veidu, kas piesaista klausītājus, tā ka jāsecina — viņi neatbaida, bet šķiet pievilcīgi. “No viņu augļiem jums tos būs pazīt” – to Kungs divreiz piekodina šodienas Dieva vārdā. Bet kurš nav Kristū un kas nenāk no Kristus, nekad nevar nest augļus uzturam šajā ceļā uz mūžīgo dzīvību. Neatkarīgi no tā vai tas ir mācītājs, vai ierindas draudzes loceklis. Vai mēs ikviens varam teikt, ka ticam tam, ka Jēzus ir mans Kungs, ja mēs paši ikdienā Viņam neklausām, ja pakļaujamies nāves spēkiem, nevis cerībai uz to, ka ļaunums, grēks un nāve ir uzvarēti. Mēs varam paši sevi pārbaudīt, vai mūsu darbi atbilst Dieva vārdiem. Pašos pamatos šeit arī slēpjas iemesls, kāpēc ar mums var manipulēt, kāpēc mūs var piekrāpt atkal un atkal. Mēs vienkārši neuzticamies tam, ka Kristus mūs ir atpestījis, ka Dievs mūs mīl. Labā vēsts ir tikai tad laba, ja mēs to pieņemam un tai uzticamies. Citādi tā mums paiet garām. Ja mēs ticam tam, ka Dievs mūs mīl, un ļaujam Viņam darboties, tad mūsu dzīve sāk izmainīties. Mēs sākam pieaugt ticībā tāpat kā koks aug lēnām. Un kaut kad arī rodas augļi, paši no sevis, gandrīz nemanāmi. To nevar paveikt ar gribasspēku vai kādu ārēju spiedienu. Tā ir ārēji pamanāmā Dieva darbība mūsos, kas nes svētīgas izmaiņas mūsu dzīvē. Jo vairāk mēs atklājam ar savu sirdi un prātu, ka Dieva mīlestība dara mūsu dzīvi gaišu, jo mazāk mums ir nepieciešamība, skriet pakaļ aplamām mācībām un viltus praviešiem. Lai Dievs mūs stiprina ticībā un kristīgās mācības atziņā, tad būsim pasargāti, pat tad, kad visi mums apkārtējie viltus mācībām pakaļ skrietu. Amen.

Osvalds Miglons