Sprediķis – 17.07.2022.

Labrīt, mani mīļie! Vai mums viss pietiek, lai justos labi? Vai dvēsele pabarota un miesa savu daļu saņēmusi? Jeb varbūt kurai pusei tiek vairāk un kurai mazāk? Kā visu sabalansēt? Par to šodienas pārdomās. Lai Dievs jūs visus bagātīgi svētī!

Tanīs dienās, kad tur daudz ļaužu bija un tiem nebija ko ēst, Jēzus aicināja Savus mācekļus pie Sevis un uz tiem sacīja: “Mana sirds iežēlojas šo ļaužu dēļ, jo tie jau trīs dienas pie Manis palikuši un tiem nav ko ēst. Un, kad Es tos neēdušus atlaidīšu uz mājām, tie ceļā nonīks badā; un daži no tiem ir nākuši no tālienes.” Un Viņa mācekļi Viņam atbildēja: “Kas šos ar maizi var paēdināt še tuksnesī?” Un Viņš tiem jautāja: “Cik jums ir maizes?” Tie sacīja: “Septiņas.” Un Viņš ļaudīm pavēl pie zemes apmesties. Un Viņš ņēma tās septiņas maizes un pateicās, pārlauza tās un deva Saviem mācekļiem, lai tās liek priekšā; un tie lika tās ļaudīm priekšā. Tiem bija arī mazums zivtiņu; un, pateicību sacījis, Viņš pavēlēja arī tās likt priekšā. Bet tie ēda un paēda un pielasīja ar atlikušām druskām septiņus grozus. Un to bija kādi četri tūkstoši. Un Viņš tos atlaida. (Mk8:1-9)

Dieva vārds mūs ieaicina un uzrunā, lai esam kā tie ļaudis, kas gribēja Jēzu Kristu dzirdēt. Tas vienmēr ir ceļš ticībā. Pie kuriem cilvēkiem Jēzus izdarīja brīnumu un pabaroja viņus? Kādus cilvēkus Viņš pabaroja? Tos izsalkušos, kuri bija palikuši pie Viņa. Nevis tos, kuri bija aizgājuši meklēt ēst, kuri domāja par savām miesas vajadzībām, bet tos, kuri palika kopā ar Viņu kuri, klausījās Dieva sacītajā un rūpējās par savām gara vajadzībām. Dievs, spēj un arī grib apmierināt katru mūsu vajadzību pēc savas godības pilnās bagātības Kristū Jēzū. Tā ir Dieva svētība visās jomās. Jēzus pārdabiskā veidā pabaroja tūkstošus cilvēku ar dažām maizēm. Kur un pie kādiem cilvēkiem tas notika? Tie, kas palika pie Jēzus un neatstāja Viņu. Viņš parūpējās par tiem, kuri jau bija ar Viņu, kuri no savas puses bija darījuši to, ko vēlas Dievs. Kad mēs paliekam pie Kristus, mēs paliekam savā Dieva bērnu kopībā – kristīgā draudzē. Tajā mēs piedzīvojam, kā Dievs darbojas un gādā par mums. Tādēļ Jēzus saka: ”Svētīgi izsalkušie un izslāpušie pēc taisnības, jo tie tiks paēdināti’. (Mt.5;6.) Viņš grib, lai mēs būtu izsalkuši ne tikai pēc maizes, bet arī pēc Viņa, lai sevi Jēzus mums varētu dot vairāk un vairāk. Ar savu brīnumdarbu viņš pasludina saviem mācekļiem un arī mums šodien – ievērojiet labi, ka es esmu Dievs, kas paēdina gan dvēseli, gan arī miesu. Man nekad netrūks, ko dot! Pat tad, ja jāpaēdina visa pasaule, arvien man paliks pāri, ko dot un dot. Nezūdieties un nesakiet – ko ēdīsim un dzersim un ar ko ģērbsimies? Dzenieties vispirms pēc Dieva valstības un pēc Viņa taisnības, tad jums visas šīs lietas vienkārši tiks piemestas. Svarīgi ir sakārtot lietas pareizajā secībā, pareizajās prioritātēs. Pirmajām lietām vienmēr ir jābūt pirmajām. Pa priekšu ir jāpaēd dvēselei un tad miesai, nevis otrādi. Parūpējies par gara vajadzībām. Dievam svarīgas ir gara vajadzības. Padomju laikā sacīja: „Veselā miesā vesels gars” Nevis veselā miesā vesels gars, bet veselam garam ir vesela miesa. Tieši tā – ja mums ir vesels gars, mums ir vesela miesa. Parūpējies visu pirms par gara lietām, un Dievs parūpēsies par tavām miesīgām lietām. Mums ir jāatrauj kaut kas miesai, lai mēs varētu veltīt laiku garam. Lai vēlreiz noklausītos vai pārlasītu sprediķi, lai palasītu Bībeli vai palūgtos – mums tam ir jāatrod laiks, jāziedo laiks lai to izdarītu. Ir jāierobežo savas miesas vēlmes, lai būtu kopā ar Dievu. Bet mums šinī brīdī varbūt gribas miesu palutināt – kādu seriālu skatīties, kaut ko garšīgu uzēst, vai kādu patīkamu dzērienu nobaudīt, jeb vienkārši pazvilnēt neko nedarot .” Kur seriāls, zāles pļaušana, dārzs un citas ikdienas vajadzības nostājas augstāk par svētdienas dievkalpojumu, Bībeles lasīšanu., lūgšanu un citām garu piepildošām un atjaunojošām lietām, tur ir jājautā: ”Vai patiesi mēs mīlam Dievu”? Cik daudzas dzīves tā arī paiet piepildītas ar daudzām tukšām un nīcīgām lietām, un dārgākais, kas spēj pabarot dvēseli un dot mūžīgo dzīvību, tā arī netiek iegūts un iemantots. Dieva vārds saka: „Dodiet, tad jums taps dots.” (Lūkas 6:38) Tu atrauj un dod garam, un Svētais Gars caur tavu garu piepilda tavas miesas vajadzības pārdabiskā veidā. Viņš svētī tavu roku darbu, tavu veselību un dara tevi auglīgu.

Jēzus Kristus uzlūko Savā žēlastībā un mīlestībā katru sirdi. Mēs lasām evaņģēlijā šo vārdu „iežēlojās”. Jēzus iežēlojas par šiem ļaudīm, Viņš vienmēr iežēlojas arī par ikvienu no mums. Žēlastība nav nekas cits, kā Dieva mīlestības spēks. Žēlastība – tas ir spēks, kas rada kaut ko jaunu. Žēlastība nav kaut kas pasīvs. Jā, Dievs izlēja savu žēlastību pār mums visiem, pār mums visiem ir Dieva žēlastība, mīlestība un grēku piedošana dota bagātīgi. Žēlastība ir Dieva mīlestības spēks, kas ir aktīvs – tā rada jaunas lietas, atjauno, pabaro, dziedina, maina. Dieva mīlestība ir šī dzīvības maize. Maize, kas atver acis, atver ausis, mēmam ļauj runāt un tizliem kustēties. Maize, kas liek saukt un brīnīties. Maize, kas mums vajadzīga katru dienu. Jēzus ir šī maize no Debesīm, kas mums vajadzīga katru dienu. Viņš dod šo dzīvības maizi, kas tevi pabaro tā, ka tu esi paēdis un tev pietiek un vēl pāri paliek, ko citiem iedot. Tāpēc jau Jēzus mums pats ir mācījis tā lūgt ik dienu: mūsu dienišķo maizi dod mums šodien. Mēs ikdienā nevaram pārtikt no maizes, kas nedēļu vai mēnesi veca, mums ik dienu nepieciešama svaiga maize. . Nedzīvosim garīgās barības deficītā, jo bieži vien arī mūsu garīgā barība līdzinās vecai, sakaltušai maizei, no kuras cenšamies vēl kādu drupatiņu noskribināt. Tā vietā, lai katru dienu lasītu Dieva vārdu un lūgtos, mēs kavējamies savās atmiņās un sajūtās – ak cik labi bija toreiz, kad biju aizgājis uz baznīcu – kā es tiku piepildīts un garīgi uzlādēts… Mēs apkārt redzam situācijas, savu radu, draugu, paziņu ģimenēs – tik daudz tur problēmu, ciešanu, sāpju. Redzams milzīgs garīgās barības deficīts. Un mēs it kā saprotam, ka arī viņu dzīvēs būtu vajadzīga Dieva klātnība, Dieva svētījošais spēks. Jēzus mūs mudina ne tikai par sevi rūpēties, bet arī par citiem gādāt. Ko mēs esam gatavi darīt, lai iestātos par citiem, kuriem akūti trūkst šīs garīgās barības – dzīvības maizes? Bet citiem mēs spēsim iedot tikai tad, ja paši būsim garīgi bagāti un piepildīti.

Jēzus mācekļiem atklāja problēmu un gaidīja no viņiem padomu, kā to atrisināt. Vai arī mēs bieži vien savā dzīvē nesaskaramies ar nopietnām problēmām? Vai arī mēs neesam piedzīvojuši situācijas, kad liekas – nekas man neizdodas, es neko vairs nevaru izdarīt lietas labā? Bieži mēs esam bezpalīdzīgi un mūsu cilvēciskie spēki izsīkuši. Tieši tā pat kā Jēzus mācekļiem, arī viņiem bija cilvēka prāta gaismā skatoties milzīga problēma – kā ar esošiem resursiem – 7 maizēm un dažām zivīm pabarot šo milzīgo ļaužu pulku. Bet atcerēsimies slaveno citātu: „Nesaki Dievam, cik liela ir tava problēma, bet saki savai problēmai, cik liels ir tavs Dievs!“ Dievam visas lietas ir iespējamas.

Tūkstošiem cilvēku tiek pabaroti ar 7 maizēm un dažām zivīm. Visi ir paēduši. Un paliek vēl pat pāri 7 pilni grozi.

Neviena mūsu problēma Dievam nav ne par mazu, ne par lielu. Ja nepieciešams, ar viņa palīdzību mēs ticībā pat kalnus varam pārcelt. Mēs neesam vieni. Lai būtu kaut desmitiem problēmu, kuras šobrīd mums liekas neatrisināmas, vai arī mēs stāvam rūpju sienas priekšā, kas liekas nepārvarama – Dievs dod mums savu spēku. Pieņem to , ko viņš vēlas tev dot. Ar viņu nekas nav neiespējams. To ko mēs paši varam nevaram, Dieva spēkā viss ir paveicams. Viņš dod mums pāri pārēm to, kas mums katrā dzīves brīdī ir nepieciešams. Kungs Jēzus uzrunā arī mūs: “ES ESMU dzīvības maize. Kas pie Manis nāk, tam nesalks, un, kas Man tic, tam neslāps nemūžam.” /Jņ. 6:35/ Nāksim pie Jēzus un piedzīvosim, ka kopā ar Viņu un Viņa vārdā mēs nekad nebūsim tukšā – paēdināta un piepildīta vienmēr būs mūsu dvēsele un arī miesa saņems sev vajadzīgo. Amen.

Osvalds Miglons