Sprediķis – 19.06.2022.

Labrīt, mani mīļie atbalstītāji! Mums dzīvē jāizdara dažādas izvēles, kad saņemam kādus aicinājumus. Ko izvēlēties, pie kā palikt, kam sekot? Par to šodienas pārdomas. Lai svētīta jaunā nedēļa!

“Bet Viņš sacīja tam: “Kāds cilvēks taisīja lielu mielastu un bija ielūdzis daudz viesu. Un viņš sūtīja savu kalpu ap mielasta stundu, lai sacītu lūgtajiem viesiem: nāciet, jo tas ir sataisīts. Bet tie visi pēc kārtas sāka aizbildināties. Pirmais viņam sacīja: es esmu tīrumu pircis, un man jāiet to apskatīt. Lūdzu, aizbildini mani. Otrs sacīja: es esmu piecus jūgus vēršu pircis un eju tos aplūkot. Lūdzu, aizbildini mani. Trešais teica: es sievu esmu apņēmis, tāpēc nevaru noiet. Kalps pārnācis to atsacīja savam kungam. Tad nama tēvs tapa dusmīgs un pavēlēja kalpam: izej steigšus uz pilsētas ielām un gatvēm un ved šurp nabagus, kroplus, aklus un tizlus. Un kalps sacīja: kungs, ir darīts, kā tu pavēlēji, bet vēl ir vietas. Tad kungs sacīja kalpam: ej uz lielceļiem un sētmalēm un spied visus nākt iekšā, lai mans nams būtu pilns. Jo es jums saku, neviens no lūgtajiem viesiem nebaudīs manu mielastu.”” Lk.14,16-24

Jēzus ir ieaicināts viesībās kāda cienījama un ievērojama farizeja namā. Nama tēvs bija ielūdzis uz svinībām savus amata brāļus un arī tobrīd tautā populāro sludinātāju Jēzu. Jēzum tika dots vārds un Viņš arī sludināja šajās viesībās. Kāds no galda viesiem, to dzirdēdams, sacīja: “Svētīgs, kas ēdīs maizi Dieva valstībā!” Jēzus paskatījās uz šo bļāvēju. Viņš redzēja šī cilvēka sirdi un redzēja, ka šis cilvēks daudz ko no sacīta neizprot. Viņš uzskatīja, ka ir taisns, jo piederēja pie jūdu reliģijas. Bet viņam nebija taisnība, jo viņš neatzina Kristu un Viņa piedāvāto pestīšanas ceļu. Jņ. 14;6. Kristus saka: “ Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība, neviens netiek pie Tēva kā vien caur Mani.” Arī mēs taču ticam, ka baudīsim kopā ar Jēzu mielastu debesīs un tad visas mūsu bēdas un ciešanas beigsies. Nebūs ne nāves, ne slimību, ne trūkuma, ne problēmu. Viņš nožāvēs visas asaras no mūsu acīm un mēs būsim ar Viņu mūžīgi kopā debesīs. Taču ņemsim vērā to, ka tikai Dievs būs tas, Kurš noteiks, kādā mielastā mēs katrs būsim mūžībā – kopā ar Jēzu debesīs, vai ar velnu ellē. Tas Kungs redz mūsu sirdis! Kristus stāsta par to, ka visi cilvēki aicināti uz Dieva valstību. — bet cik uz to atsaucas? Tādēļ Jēzus klātesošajiem stāsta līdzību par mielastu, kuru rīkoja kāds cilvēks un saaicināja daudz viesu. Dievs ir uzklājis galdu un mīļi aicina mūs visus pie tā. Viss, kas atliek mums, ir sēsties pie galda un baudīt apbrīnojamo Dieva laipnību un viesmīlību. Turklāt Dievs pats īpaši sūta savu kalpu, lai katrs tiktu uzaicināts. Te atspoguļojas tā laika tradīcija — kad kāds plānoja mielastu, viņš jau savlaicīgi ar kalpu izsūtīja ielūgumu viesiem. No līdzības redzam, ka sākumā visi piekrīt. Kad kungs ir sagatavojis maltīti, tad viņš sūta kalpu vēlreiz, lai aicinātu viesus uz svinībām. Šķiet, ka dzirdot šo aicinājumu, ļaudīm vajadzētu bariem steigties pie Dieva galda, bet notiek pretējais – viesi sāk meklēt iemeslus, kāpēc viņi nevar nākt. Viņi atrunājas un katram ir savs aizbildināšanās iemesls – vienam īpašumi, otram darbs un bizness, trešam ģimene un ar to saistītās vajadzības.

Tieši tāpat domā un rīkojas cilvēki mūsdienās – katru svētdienu tiek sacerēts stāsts savai sirdsapziņai un ikvienam citam, kuru tas varētu interesēt, kādēļ es nevaru šosvētdien būt baznīcā. Visi iemesli katram pašam šķiet visnotaļ pamatoti un labi. Arī man nācies dzirdēt daudz un dažādus šos aizņemtības stāstus, bet aiz visiem tiem slēpjas patiesie nenākšanas iemesli un būtība – man ir slinkums, es esmu mantkārīgs un nolaidīgs, vienaldzīgs, mazticīgs un klusībā nicinu Dievu. Mēs varam pievilt sevi, varam maldināt citus cilvēkus, bet nevaram apmuļķot Dievu, kurš skaidri saka, ka zina patieso iemeslu – „tie negribēja nākt” (Mt. 22: 3). Un lai gan cilvēki spītīgi turpina apgalvot – es gribu gan, bet nevaru, man ir lauki, vērši un apņemta sieva, tomēr Dievs, kurš pazīst cilvēka sirdi, savas domas nemaina – šie cilvēki negrib nākt, jo tie nicina mani, augstāk par mana Dēla krusta nāvi, glābšanu no velna, elles un nāves tie vērtē savus laukus, veikala darīšanas un sievas. To redzot, nama tēvs, kurš organizēja šīs dzīres, palika dusmīgs. Viņš paziņoja, ka neviens no lūgtajiem viesiem nesēdēs šajā mielastā. Kas tad ir lūgtie viesi? Mūsdienās – tā ir kristīgā draudze. Tie, kuri uzskata sevi par kristiešiem, kuri gadiem, pat gadu desmitiem nāk draudzē. Tomēr piederība pie draudzes, nosaukums – kristietis un dažādas ārējas reliģiskas aktivitātes negarantē mums mūžīgo dzīvību.

Tieši tāpat mēs atrunājamies un atrodam dažādus ieganstus , kad tiekam aicināti kalpošanā. Kādas ir mūsu atrunas, tie iemesli, kāpēc mēs neejam un neglābjam pazudušos? Kristieši izdomā veselas teorijas, lai aizbildinātos un attaisnotu sevi, kāpēc viņi nepilda Dieva aicinājumus un dotos uzdevumus. Vēl ir iespēja atsaukties un mainīt sevi un savu dzīves veidu. Arī attiecībā uz Dieva aicinājumiem. Jau šodien sākt dzīvot patiesu liecinieka dzīvi. Lai tas kļūst tavs dzīvesveids: glābt pazudušus. Uz visām pasaules problēmām un nelaimēm ir tikai viena atbilde – Jēzus Kristus. Cilvēkiem mums apkārt ir vajadzības. Bieži vien pat draudzē mēs esam viens otram blakus un pat nepamanām viens otra vajadzības. Ir laiks tās ieraudzīt! Kalpot viņiem, palīdzot viņu vajadzībās!

Kad šajā līdzībā kalps atgriezās pie sava kunga, viņš teica, ka namā vēl ir vietas. Bet labā ziņa visā tajā ir tā, ka Tēva namā arvien ir vietas visiem. Dieva griba ir glābt vienmēr, visur un visus cilvēkus. Un tas nozīmē, ka Dieva griba ir arī, ka mēs izmantojam visas iespējas, vienmēr un visur. Šodien, kamēr vēl ir laiks, Dievs vēlas, lai Viņa nams būtu pilns. Tieši tāpēc Viņš atnāca virs zemes. Un Viņš neliksies mierā, kamēr kaut viens neglābtais būs virs Zemes. „Ejiet uz lielceļiem un sētmalēm!” – Viņš saka.

Katrā draudzē ir divu tipu cilvēki. Vieni, kuri uzņem un tikai sevī patur no Dieva saņemtās svētības, viņi ar tām nedalās. Rezultātā viņi pazaudē visu. Otriem ir labā griba kalpot un sludināt evaņģēliju, viņi labprāt vēlas dalīties, bet viņiem nav ko otram dot. Viņi sludina, bet viņos neviens neklausās, tāpēc, ka viņi dzīvo pasaulīgu dzīvi. Ja viņi arī sludina par Jēzu, tad viņu dzīvēs nekas neliecina par Dieva klātbūtni un godību un tās nav daudz labākas par neticīgo dzīvēm. Ja tu, dārgais kristieti, sludini par Jēzu, bet apgalvo, ka cilvēki neatsaucas un nenāk uz baznīcu, tad pārdomā, kāpēc cilvēki tevī neklausās! Vai tava dzīve liecina par Dieva godību? Vai tavi vārdi saskan ar taviem darbiem? Vai tava dzīve atšķiras no tiem, kas ir pasaulē? Nav iespējams iemantot Dieva valstību ar nesvētu dzīvi. Nav iespējams kādu izglābt ar pasaulīgiem līdzekļiem. Ar ko tu esi labāks par tiem, kuriem sludini? Ja ne ar ko, tad pārdomā, uz kurieni patiesībā ved tavs ceļš? Vai tiešām uz debesīm tas ved?

Daudzi šo laiku cilvēki apgalvo: Es godīgi dzīvoju un visu daru saskaņā ar Dieva baušļiem. Jā, viņi kādreiz bijuši kristīti un iesvētīti, kādreiz devuši Dievam solījumu, ar lūgšanu lietot Dieva ieceltos žēlastības līdzekļus, Viņa vārdu un sakramentu, proti, būt pie šī mielasta klāt, bet pēc tam nenāk. Un kad kādreiz Dieva kalpi šādus ļaudis satiek, lai atkal aicinātu, tad tur arī ir tieši tādi paši aizbildinājumi, tieši tādi paši vai ļoti līdzīgi stāsti par to, kas tik cits viņam nav darāms, cik daudz viņam rūpju, ka nav galīgi laika Dieva lietām. Pārāk darbīgi, pārāk aizņemti, pārāk laimīgi un pārāk rosīgi. Būtībā šie ļaudis jau neko sliktu nedara. Viņi ir tikai aizrosījušies prom savā dzīvē no Debesu valstības, no visa tā, ko reiz Dievam apsolījuši.

Attiecībā uz kristīgo ticību, baznīcu un dievkalpojumu ir tikai viens secinājums – reizi nedēļā būt baznīcā ir pats minimums, pats mazākais, kas kristīgai dzīvošanai ir nepieciešams. Pat visaizņemtākajam cilvēkam ir pietiekoši laika, lai katru dienu pateiktu Mūsu Tēvs un ticības apliecību, palasītu katehismu vai kādu Bībeles stāstu un svētdien atnāktu uz baznīcu. Ja kāds pat to nedara, tad tāds cilvēks ir vai nu neglābjams slaists un sliņķis vai arī viņš vienkārši nicina Dievu un viņa apsolīto mūžīgo dzīvošanu un dzīvo savā iedomātā sapņu pasaulē.

Tādēļ pārbaudīsim savas sirdis – vai esam tajā ceļā, kas ved uz debesīm, jeb arī mūsu ceļš lēnām ir novirzījies no tā ceļa, pa kuru mēs iesākām iet savas ticības dzīves sākumā. Vēl mielasta durvis ir vaļā. Vēl ikvienam ir iespēja atsaukties un nākt uz mielastu. Vēl ir laiks pārdomāt un attapties. Durvis ir vaļā. Mēs visi esam šo aicināto pulkā, katru reizi, kad dievnamā ir dievkalpojums, katru reizi, kas mēs Svētā Vakarēdiena dāvanu saņemam, Dzīvības Maizi, Evaņģēliju, uzņemam. Šis aicinājums ir spēkā. Mielasts turpinās. Amen.

Osvalds Miglons