Sprediķis – 29.05.2022.

Labrīt, Kristū mīļotie! Būt par liecinieku – tas nozīmē pašam būt klāt kādā notikumā, to piedzīvot, lai pēc tam to varētu citiem pavēstīt. Būt par Kristus liecinieku – cik tas ir iespējami mums katram. Par to šodienas pārdomas. Lai svētīta jaunā nedēļa!

Kad nu nāks Aizstāvis, ko Es jums sūtīšu no Tēva, Patiesības Gars, kas iziet no Tēva, Tas dos liecību par Mani. Bet arī jūs dosit liecību, jo jūs no paša sākuma esat pie Manis. To Es jums esmu runājis, lai jūs nekristu apgrēcībā. Tie jūs izslēgs no draudzes, un nāks stunda, kad tas, kas jūs nonāvēs, domās ar to Dievam kalpojis. Bet viņi to darīs tāpēc, ka tie nav atzinuši ne Dievu, ne Mani. Bet to Es uz jums esmu runājis, lai jūs, kad viņu laiks nāks, atcerētos, ko Es jums esmu teicis. To Es jums no sākuma neteicu, tāpēc, ka biju pie jums. [Jņ.15:26–16:4]

Kristus šodienas evaņģēlijā norāda uz mūsu dzīvošanas un garīgās dzīves iemeslu, – proti – kāpēc mēs esam Dieva aicināti un izraudzīti kalpošanai. Jēzus saka: „Jūs dosiet liecību par mani, jo jūs no paša sākuma esat pie manis ( Jņ 15, 26). Ja mēs gribam kalpot tam Kungam, mēs būsim Viņa liecinieki. Mēs runājam ar cilvēkiem. Mēs Viņu apliecinām ar visu savu dzīvi. Jā, mēs visi esam Kristus liecinieki, jo tas ir mūsu patiesais stāvoklis. Tas ir mūsu Pestītāja mums katram dotais uzdevums: „Jūs būsiet mani liecinieki!” Kāpēc mums jāliecina? Lai iemantotu neatpestītās dvēseles Kristum. „Jūs liecināsiet par Mani pasaulei, lai mantotu dvēseles! Tik bieži mūsu ikdienā šis Dieva dotais aicinājums netiek īstenots un piepildīts. Ik vakaru, pārdomājot savu dienas gājumu, mums vajadzētu uzdot sev šādu jautājumu: “Vai šodien es kādam pastāstīju par Kristu, vai es esmu izmantojis visas Dieva dotās iespējas to darīt?” Mēs ikdienas satiekamies ar cilvēkiem. Un tā nav nejaušība, ka viens vai otrs cilvēks attiecīgajā brīdī ienāk mūsu dzīves telpā. Dievs liek mums sastapties, lai mēs viņiem paustu šo svarīgo vēsti. Vai es esmu kādu Kristum mantojis? Šajā dienā, šajā nedēļā, mēnesī un gadā? Vai caur manu liecību vārdos un darbos kāds ir nācis pie patiesības atziņas un kļuvis ticīgs? Tā ir kalpošana mūsu Kungam un tiem, ko Kungs atsūta mūsu dzīves ceļā. Vārds kristietis ir dzīves veida apzīmējums, tam ir jāizpaužas visos veidos – mūsu domās, runā un rīcībā. Viss, ko mēs darām, ja vien mēs esam patiesi atgriezušies, ir kalpošana tam Kungam! Ja mēs ko runājam „tad lai mēs to runājam, kā Dieva vārdus” – Dievam par godu! Mēs ejam skolā: Dievam par godu! Mēs atrodam sev dzīves draugu: iekš tā Kunga! Dievam par godu! Mēs audzinām mūsu bērnus: Dievam par godu! Mēs kalpojam draudzē: Dievam par godu! Mēs strādājam savu laicīgo darbu, lai mums būtu pašiem un lai mēs varētu dot citiem: to mēs darām Dievam par godu! Mēs maksājam nodokļus, kādus tos valdība prasa: Dievam par godu! Mēs esam godīgi pilsoņi, mēs rūpējamies par zemes labklājību, kurā Dievs mums liek pavadīt savu svešniecības laiku: Dievam par godu! Vai šādai dzīvai liecībai ir panākumi, kāds to ievēro, tai atsaucas un pieņem to. Ikviens, kurš sludina Kristus vēsti, un to dara cītīgi un regulāri, būs pārliecinājies par to, cik šī sludināšana un liecināšana grūti aizsniedz cilvēku sirdis, cik maza ir atsaucība uz to. Kristus ir ne reizi vien saviem sekotājiem norādījis uz to, kā pasaule izturēsies pret mācekļiem viņu ticības un liecības dēļ. Viņš skaidri pavēstī mācekļiem – pasaule nebūs viņu pusē un negribēs viņiem sekot, nedz pieņemt viņu mācību. Kāpēc tā notiek. Tam ir vairāki iemesli. Viens no būtiskākajiem ir tas, ka Evaņģēlija vēsts norāda uz pasaulīgo cilvēku bankrotu garīgajās lietās, tā atklāj grēcīgo dabu mūsos un nepieciešamību pēc Dieva dāvātās beznosacījumu žēlastības, bez kuras neviens nevar tapt izglābts. Tas kaitina un tracina pasaulīgos cilvēkus, jo viņiem ir pašu radītas dažādas mācības un garīgās prakses, kā sevi atpestīt un paglābties no Dieva dusmām. Ne mazāk svarīgi ir tas, ka daudzas norises šajā pasaulē tiek vērtētas pēc bauslības likuma, ka dots devējam atdosies un pļauts tiks tas, ko cilvēks būs sējis. Tas nosaka arī vērtību skalu šīs pasaules ietvaros. Jebkas, kur tiek ieguldīts daudz spēka un līdzekļu ir vērtīgs. Evaņģēlija vēsts un Dieva žēlastība tiek dāvināta bez maksas, par brīvu tiek dota. Mums tikai jāizdara sava izvēle un tā jāpieņem. Cilvēkiem taču vajadzētu priecāties par Dieva dāvātām labām un svētību pilnām veltēm kas tiek par velti dotas un pienācīgi tās novērtēt. Taču reakcija ir pavisam ačgārna, jo miesīgās domāšanas pārņemtie cilvēki Evaņģēlija dāvinātās veltes nenovērtē, tās neatzīst un pat noraida. Jo viņu uzskati ir šādi: “Ja kaut ko dāvina un dod par velti, tad tur nekas labs nevar būt. Labas un vērtīgas lietas dārgi maksā un tajās ir jāinvestē daudz, daudz līdzekļu. Un vispār- es neesmu nekāds nevarīgs ubags, kam vajag dāvanas, es tās nepieņemu, es pats spēju un protu par sevi parūpēties”

Kristum ticīgie un viņu Dievā sakņotais dzīvesveids ir vienmēr bijis par piedauzību šīs pasaules lietu kārtībā esošajiem prātiem, tādēļ pasaulīgie un Kristus noliedzēji, savu ačgārno spriedumu vadīti, Dievam uzticīgos daudzreiz uzskata par Dieva zaimotājiem un svētuma apgānītājiem. Jēzus saviem uzticīgajiem apustuļiem sacīja: ”Ja viņi mani vajājuši, viņi vajās arī jūs. Bet to viņi darīs tāpēc, ka tie nav atzinuši ne Dievu, ne mani.” Tā tas ir turpinājies visas kristīgās Baznīcas vēstures gaitā. Jēzum uzticīgie un paklausīgie sekotāji ļoti bieži piedzīvo apmelojumus, noraidījumu, dažādas represijas, ciešanas un pat nāvi ne tik vien no neticīgajiem, bet arī no saviem ticības biedriem. Viduslaiki, reformācijas laiks – ķeceru vajāšanas, inkvizīcijas. Pāvestu, kardinālu un citu Baznīcas augstāko garīgo vadītāju dzīve un darbība, kas, kā vēsta vēsturiski fakti, nepavisam neliecina, ka viņi dzīvo saskaņā ar Dieva vārda patiesībām. Dieva vārda pārgrozīšana un pakārtošana savām vēlmēm, vajadzībām, varas funkcijām. Arī šodien daudzas Baznīcas ir lojālas varām un valdībām, pakļaujas to ietekmei un spiedienam, legalizējot grēku un tā perversās izpausmes ne vien sabiedrībā, bet arī Baznīcas iekšienē. Tādēļ Jēzus brīdina Savus mācekļus un caur viņiem arī mūs: Neapgrēcinieties! Tā tas notiks. Tie jūs izslēgs no draudzes, un nāks stunda, kad tas, kas jūs nonāvēs, domās ar to Dievam kalpojis.” Jo cilvēks paliek cilvēks, lai kur tas arī neatrastos, un kādus garīgi augstus amatus arī neieņemtu. Ja cilvēks baznīcā katru mīļu brīdi visu savu cerību neliek uz Dievu un savukārt ar visu savu labumu necenšas kalpot Dieva godam un tuvākā labumam, tad vecais grēks un ačgārnā pasaulīgā domāšana viņu drīz vien atkal padara tādu pašu, kā pārējā pasaule. Garīgais lepnums un nenovīdība, kas zeļ un plaukst pasaulē ielaužas arī Baznīcas vidē un apdraud to. Kā grēks, Dieva noliedzēji un liekuļi ir nīduši mūsu Kungu, tāpat viņi nīst un vajā arī Kristum uzticīgos. Tas nav nekāds brīnums.

Tādēļ Kristus jau iepriekš mierina un stiprina mācekļus, sacīdams: Kad nāks Aizstāvis, ko Es jums sūtīšu no Tēva, Patiesības Gars, kas iziet no Tēva, Tas dos liecību par Mani. Ar to Viņš grib saviem sekotājiem sacīt: Neraizējieties par to, ka pasaule jūs ienīdīs un vajās mana Vārda dēļ un velns ar šī naida palīdzību gribēs panākt, lai jūs pagurstat un ciešat klusu. Viņš – Dieva Gars-atklāti sludinās un liecinās par mani visas pasaules priekšā, neatkarīgi no tā vai tā dusmojas, vai smejas, vai pieņem vai arī noraida Viņa vēstījumu. Kristus saka – tas būs Svētais Gars, kas nāks jums palīgā. Gars stiprinās un iedrošinās jūsu sirdis, dos drosmi stāties pretī pasaules naidam un velna iebiedējumiem tā, ka jūs droši un atklāti liecināsit par mani.

Bet dažas lietas ir jāņem vērā, kad mēs gribam kalpot tam Kungam, un būt spēcīgi Kristus liecinieki. Vispirms -vai mēs esam garā brīvi, nesasaistīti un šķīstīti Jēzus Kristus asinīs? Vēstulē Ebrejiem 9; 14. varam lasīt: „…Kristus asinis, kas mūžīgā gara spēkā pats sevi ir bezvainīgu upurējis Dievam, šķīstīs mūsu sirdsapziņu no nedzīviem darbiem, kalpošanai dzīvajam Dievam.” Tik daudz mums ir nedzīvu darbu! Bet, mēs taču esam aicināti uz kalpošanu dzīvajam Dievam! Kristus asinis mūs šķīsta no visa nedzīvā.

Otrā lieta, kas mums vajadzīga, ir spēks no augšienes. Jēzus sacīja: „Jūs saņemsiet spēku no Augšienes, kad Svētais Gars pār jums būs nācis, un būsiet mani liecinieki!” Mums jāļauj Svētajam Garam darboties mūsos un nest augļus caur mums. Tie neesam tikai mēs paši, kas mīlam, cienām, kalpojam, bet Dieva Gars, kas ir mūsos. “Bet Gara augļi ir: mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, uzticamība, lēnprātība, atturība” (Gal 5,22.) Pacienājiet citus ar šiem augļiem! Jūs, kas kristībā esat saņēmuši, Dieva Garu, dodiet visiem Viņa augļus!

Tad, treškārt, mums ir jāuzklausa tā Kunga balss. Jēzus sacīja: „Ko jūs saucat mani Kungs, Kungs, bet nedarāt, ko Es jums saku?” Mums ir jābūt paklausīgiem. Nekad neaizmirsīsim, ka mūsu kalpošana var kļūt absolūti nederīga tad, ja mēs kalpojam bauslības garā, bet to nedarām mīlestības spēkā. Galatiešiem 5;13.pantā ir sacīts: „Kalpojiet cits citam mīlestībā!” Pats Pestītājs Jēzus Kristus vienmēr ir mūsu vidū un Viņš jebkurā mūsu dzīves mirklī ikvienam bagātīgi dāvina savu mieru un mīlestību. Pestītāja klātbūtne nemitīgi mums atgādina par Dieva nesavtīgo beznosacījuma mīlestību pret ikvienu no mums un tas ir pamudinājums un stimuls arī mums katram mīlēt savu tuvāko. Bez visādiem aizspriedumiem un nosacījumiem, jo mēs visi esam brāļi un māsas Kristū, viena Tēva un Radītāja bērni. Amen.

Osvalds Miglons