Sprediķis – 22.05.2022.

Labrīt jums, visiem uzticamajiem sekotājiem. Mums katram dzīvē ir nācies kaut ko lūgt – gan no cilvēkiem, gan arī no Dieva. Šīs svētdienas liturģiskais nosaukums Rogate – Lūdziet. Par lūgšanu, kas ir ikviena cilvēka dzīvā saite ar Dievu, šodienas pārdomās. Translācija no Lēdurgas draudzes šodien ierastā laikā 11.00 Lai Dieva svētība jums ikvienam visās ikdienas gaitās un ceļos!

Patiesi, patiesi Es jums saku: ja jūs Tēvam ko lūgsit, Viņš jums to dos Manā Vārdā. Līdz šim jūs neko neesat lūguši Manā Vārdā; lūdziet, tad jūs dabūsit, ka jūsu prieks būs pilnīgs. To Es jums līdzībās esmu runājis; nāk stunda, kad Es vairs nerunāšu uz jums līdzībās, bet tieši stāstīšu par Tēvu. Tanī dienā jūs lūgsit Manā Vārdā, un Es nesaku, ka Es aizlūgšu Tēva priekšā par jums. Jo pats Tēvs jūs mīl, tāpēc ka jūs Mani esat mīlējuši un esat nākuši pie ticības, ka Es esmu izgājis no Tēva. Es esmu izgājis no Tēva un nācis pasaulē: tagad Es atkal atstāju pasauli un aizeimu pie Tēva.” Mācekļi Viņam saka: “Redzi, tagad Tu runā tieši un ne vairs līdzībā. Tagad mēs saprotam, ka Tu zini visu un Tev nav vajadzīgs, lai kāds Tevi jautātu; tāpēc mēs ticam, ka Tu no Dieva esi nācis.” Jņ. 16; 23-30

Cilvēkam, kas visā savā kristīgās dzīves mainīgumā vēlas palikt uzticīgs kristietis, uzturēt un stiprināt mieru savā sirdī, vispirms ir cītīgi jāpaliek saskarsmē ar miera Evaņģēliju. Tas ir paša Dieva dotais īstai miera un prieka avots. Evaņģēlijs ir tas, kas mūs pastāvīgi uztur pārbaudījumu, skumju un pašpārmetumu laikā, kad prāts, jūtas, sirdsapziņa un sātans visu laiku mūs vēlas pazudināt. Pret visiem mūsu miera laupītājiem mums ir dots Dieva vārds un Sakraments, kas kalpo kā aizstāvības siena. Tur mājo un runā uz mums Aizstāvis, Kungs Svētais Gars un saka: “Nebīsties. Turi drošu prātu! Ja esi grēcīgs, Jēzus ir taisns. Tagad tu esi valstībā, kur grēks tev netiek pielīdzināts. Tu esi žēlastības valstībā. Tu esi mūžīgi salīdzināts ar Dievu, un Viņš ir zvērējis, ka nekad nebūs uz tevi dusmīgs.”

Vai nebūtu labi, ja Dieva miers aizvien vairāk apņemtu un piepildītu cilvēku sirdis un prātus. Dieva mīlestības pilnās sirds nodoms uz ikvienu no mums ir vēlme būt mums par palīgu, stiprinājumu, mierinājumu un iedrošinājumu mūsu rūpju, raižu, pārbaudījumu un izaicinājumu pilnajā ikdienā. Kristus Jēzus upura dēļ mēs taču esam dārgi atpirkti un vērtīgi Viņa acīs. Visu šo lietu dēļ mums vajadzētu iemantot patiesu mieru Viņā.

Kristus ir mūsu miers, jebkurās dzīves grūtībās un pārbaudījumos. Šodienas Dieva vārdā dzirdējām, ko saka mūsu Kungs, mācekļus iedrošinot vērsties pie Viņa ar savām vajadzībām: “Patiesi, patiesi Es jums saku: ja jūs Tēvam ko lūgsit, Viņš jums to dos Manā Vārdā. Līdz šim jūs neko neesat lūguši Manā Vārdā; lūdziet, tad jūs dabūsit, ka jūsu prieks būs pilnīgs”.

Mācekļi jau nebija nekādi iesācēji reliģiskajās lietās: viņi labi zināja, ka lūgšana ir Dieva atzīšana. Viņa varenības, spēka un godības atzīšana un apliecināšana. Jēzus šeit to īpaši atgādina, zinādams, ka šo garīgo saikni ar Dievu daudzi nenovērtē un pārāk nopietni neņem vērā. Taču tā ir nopietna: neviena patiesa ticības dzīve nav bez lūgšanas. Dieva bērns nāk un runā ar savu Debesu Tēvu.

Arī mums lūgšana Kristus vārdā ir jāņem nopietni. Mūsos pašos mēs allaž sastapsim pretestību lūgšanai un it kā nevilšus atradīsies tūkstotis iemelsu, kāpēc mūsu lūgšanas izpaliek. Šo pretestību mūsos mums ir jāmācas pārvarēt. Bieži tas nozīmē uzvarēt pašiem sevi, uzvarēt neticīgās pasaules vienaldzību un velna viltu. Bet šādas nopietnas uzvaras mums ir pa spēkam tikai tad, ja zinām, ka mūsu Kungs tos jau ir uzveicis – visus traucēkļus, kas kavē mūsu lūgšanas. Mums tikai atliek paļauties uz Viņa aicinājumu un lūgt.

Bieži ticīgie atrunājas no lūgšanas ar domu, ka viņi jau nav pietiekami cienīgi, lai to darītu, vai arī, ka nav pietiekami mācīti un izglītoti, lai skaisti un pareizi varētu lūgt. Mārtiņš Luters raksta, ka šo domu ticīgajam piespēlē pats viltīgais pretinieks – velns. Un mūsu pašu vecā daba labprāt atsaucas uz šo pretinieka piespēlēto domu. Vecais cilvēks, kuru mēs nesam līdzi uz sava kakla līdz pat šīs dzīves beigām, ir kūtrs un vienmēr apgalvos, ka lūgt ir ļoti apgrūtinoši un tas tūlīt pat piekritīs velna piedāvājumam: nelūgt… Tāpēc mums ir jāmācas apsteigt pretinieku. Mums jābūt šinīs lietās izveicīgākiem par velnu un tūlīt pat sākt lūgšanu, pirms vēl mūs sāk nodarbināt visas šīs sajūtas par cienīgumu vai ne cienīgumu un domas, cik gan grūta lieta ir lūgšana.

Tālab nedomā gari, vai ir īstā vieta un laiks lūgšanai. Lūdz ik reizi, kad tava sirds balss – Svētā Gara pamudinājums tevī – mudina un aicina to darīt. Lūdz un neklausies un neņem vērā visus tos kavētājus, kas tevi cenšas no tā atturēt. Lūdz ik reizi, kad jūti, ka paša spēkiem netiec galā, kad ir bailes vai kad jūties apdraudēts, esi izmisumā vai šaubu brīžos – tad lūdz no visas sirds: mīļais Debesu Tēvs, piedod man un palīdzi man, paglāb mani no visa ļaunā! Ja tu tā no sirds un ik reizi lūgsi, tad redzēsi, kā ļaunums bēgs un atkāpsies. Apustulis Jēkabs raksta: turieties pretī velnam un viņš bēgs no jums (Jēk 4, 7). Taču, ja ļausimies šīm pretinieka piespēlētajām domām, velns mūs vilks aizvien tālāk un dziļāk, lai mūs izšaubītu un slinkumā ievestu, kā rezultātā izlaidīsim vienu lūgšanu pēc otras, kamēr tās vispār apstāsies. Bet pārstājot lūgt, mūsu ticība nonāk bezgaisa telpā, kurā tai pamazām ir jānosmok. Ja pārstājam lūgt mēs pazaudējam pašu svarīgāko Dieva dāvanu – ticību Kristum un līdz ar to arī visu pārējo, ko šajā ticībā Dievs mums ir apsolījis: grēku piedošanu un mūžīgo dzīvību svētlaimē.

Vēl viens velna triks, ar kādu viņš grib atrunāt ticīgo no lūgšanas – viņš sēj ticīgajā šaubas par to, ka viņa lūgšanas diez vai tiek uzklausītas: Dievs taču ir tik liels, varens, iespaidīgs un pāri visam esošs, vai tiešām Viņš gribēs ieklausīties tevī, atmet savu nodomu lūgties. Tā cilvēciskā sajūta tāda reizēm ir: vai mani dzirdēs, vai mani uzklausīs, vai es drīkstēšu. Drīkstam, un kā vēl. Ne tikai drīkstam, bet pat akūti tas ir nepieciešams. Jēzum drīkstēja pieskarties pat lieli grēcinieki, pat nedziedināmu slimību un dažādu sērgu smagi piemeklētie. Viņš nevienu neatraidīja. Nevienu! Jau tad, kad Viņš bija mūsu vidū redzamā cilvēcīgajā ietērpā. Un to Viņš dara un tas ir Viņa darbs pie mums arī tagad. Viņš saņem mūsu lūgšanas un ticību un noliecas pie mums ikviena ar savu mieru un svētību. Tomēr ir arī šajā pasaulē ne mazums tādu kristiešu, kuriem tiek nepārtraukti atgādināts un mācīts, ka mēs jau nemaz nevaram un nedrīkstam pa tiešo griezties pie Jēzus ar saviem lūgumiem, bet ir jāvēršas pie vidutājiem, pie ļaudīm, kurus cilvēki sauc par svētajiem, pie apustuļiem, pie mūsu Pestītāja mātes, lai tad nu viņi dara zināmas mūsu vajadzības Kungam Kristum Jēzum.

Tieši tāpēc, ka Kristus zina par visām šīm un visām citām velna un vecās grēka dabas mēģinājumiem atvilt cilvēku no lūgšanas, Viņš tagad atgādina mācekļiem: gan Es, gan Mans Tēvs šeit jums liekam vērā: lūdziet, Dievs dzird jūsu lūgšanas un viņam patīk dzirdēt, kā Viņa Kristū atgūtie bērni runā ar Viņu.

Tā nu sanāk, ka tie, kas ignorē lūgšanas, īstenībā klausa drīzāk velnam nekā Dievam. Katram no mums vajadzētu to likt vērā – lūgšana ir Dieva griba un tajā ir dots brīnišķīgs apsolījums, proti, ka mēs dabūsim pilnīgu prieku. Tie, kas nelūdz, to pazaudēs, jo, ignorēdami lūgšanu, viņi īstenībā noraida un noliedz Dieva apsolījumu. Tādi cilvēki atklāj, ka viņiem nemaz nav patiesas ticības Dieva vārdam, kā arī apliecina to, ka viņi paši savā prātā ir zinošāki un gudrāki par Dievu. Ticīgie savukārt nelauza galvu, kad un vai viņiem būs noskaņojums vai gribēšana lūgt Dievu. Viņi to labprāt dara, jo zina, ka lūgt ir Dieva prāts un Viņa griba.

Mēs, kristieši, ticam lūgšanām un lietojam tās. Mēs lūdzam paši un iedrošinām un pamudinām to darīt arī citiem. Mēs lūdzam kopā svētdienās draudzē – publiski, un mēs lūdzam ģimenes kopībā, kā arī tad, kad esam savā lūgšanu telpā vienatnē. Mēs lūdzam vajadzībās un piemeklējumu brīžos un mēs nākam ar pateicības lūgšanām Dieva priekšā, kad piedzīvojam prieku. Tāpat mēs aizlūdzam par saviem bērniem, draugiem, kaimiņiem, mēs lūdzam arī par Evaņģēlija sludināšanas darbu, un arī par saviem ienaidniekiem, lai viņu ļaunprātība mitējas un mēs varētu dzīvot mierā. Mēs lūdzam tāpēc, ka esam saklausījuši Dieva vārdā apsolīto pestīšanu. Mēs lūdzam pateicībā tāpēc, ka ticam, ka Dievs mūs radījis šajā pasaulē un Viņš mūs sargā tajā un ir glābis caur savu Dēlu un vada ar svēto Garu pretim mūžīgam priekam. Mēs zinām, ka lūgšanā mūs vada pats Dievs Svētais Gars. Turklāt Jēzus šajā tekstā grib norādīt mācekļiem, ka viņiem bieži nāksies nonākt tādas situācijās, kad palīdzēt spēj tikai Dievs Tēvs pats. Bet Jēzus un Tēvs ir viens, vienotībā. Tāpēc Jēzus saka: “Lūdziet manā vārdā!”

Lūgties Jēzus vārdā nozīmē to, ka Viņš kā autoritāte ir devis mums pilnvaru nākt pie Dieva Tēva caur Viņu un lūgt sev nepieciešamo Viņa Vārdā. Lūgšanām, kas pabeigtas ar vārdiem ”Jēzus vārdā” ir tā pati nozīme, ja pabeidzam lūgšanas ar vārdiem ”saskaņā ar Dieva prātu un gribu.” 1.Jņ. 5:14-15 lasām-”Un šī paļāvība mums ir uz Viņu, ka viņš klausa mūs, ja ko lūdzam pēc Viņa prāta.” Kad lūdzam, mums ir jāpateicas Dievam par Viņa žēlastību, vienkāršiem vārdiem jāapliecina, ka mēs uzticamies šai žēlastībai, kurā Viņš mūs – necienīgus un grēciniekus – ir pieņēmis. Tāpēc mēs nevis nosakām Dievam, kas mums ir vajadzīgs, bet paļaujamies, ka Viņš kā gādīgs Tēvs zina to labāk un arī ticam, ka Viņš mums tieši to arī dod. Tad – šādā ticībā – mēs arī varam droši nosaukt savā lūgšanā to, kas mums ir uz sirds, par ko gribam lūgt un no sirds kārojam panākt. Vārdiem ”Jēzus vārdā” nepiemīt maģisks spēks un tā nav maģiska formula. Ja tas, ko savā lūgšanā izsakām nav par godu un slavu Dievam, un nav saskaņā ar Viņa vārdu un gribu, tad teikt – ”Jēzus vārdā” ir pilnīgi bezjēdzīgi. Patiesa, neviltota lūgšana par godu un slavu Jēzum un Viņa vārdā – tas ir svarīgi, bet ne kaut kādu vārdu pievienošana lūgšanas beigās. Ne jau vārdi kaut ko izsaka, bet gan lūgšanas nozīme un mērķis. Lūgšanām, kas ir lūgtas par lietām, kas ir saskaņā ar Dieva gribu un prātu Jēzus vārdā, tādām lūgšanām ir spēks un vērtība, tās būs uzklausītas un atbildētas.

Tā nu mūs, kristiešus, māca lūgt Dieva vārds, ko mēs lasām un klausāmies. No tā mēs zinām, kā un ko mums būt lūgt. Lūgšanās tātad mēs esam nevis savā spēkā, bet drīzāk gan – savā nespēkā. Dieva Gars mums nāk palīgā tad, kad nezinām par ko lūgt, vai arī vairs nejaudājam lūgt. Kristus akceptē visu, kas nāk par labu Dieva godam un mūsu dvēseļu pestīšanai, tādēļ Viņš saviem sekotājiem ir atstājis vienu jauku, kompaktu un universālu lūgšanu: Mūsu Tēvs jeb svēto lūgšanu.” Tā ietver sevī visas būtiskākās un svarīgākās vajadzības katram lūdzējam. Amen.

Osvalds Miglons