Sprediķis – 17.04.2022.

Kristus ir augšāmcēlies! Patiesi augšāmcēlies! Šis Lieldienu rīta sveicinājums un atbilde uz to, apliecina, ka Dieva Dēla Jēzus Kristus cilvēces pestīšanas misija ir sekmīgi pabeigta un piepildīta. Mūžīgā dzīvība ir uzvarējusi nāvi un tās izraisītājus -sātanu un grēku. Mūs sveicina un iepriecina saulains rīts. Lai prieks arī mūsu katra sirdī un dvēselē par Kristus augšāmcelšanos!

Un, kad sabata diena bija pagājusi, tad Marija Magdalēna un Marija, Jēkaba māte, un Salome pirka dārgas svaidāmās zāles, lai ietu un Jēzu svaidītu. Un pirmajā nedēļas dienā ļoti agri, saulei lecot, tās gāja uz kapu un runāja savā starpā: “Kas mums novels akmeni no kapa durvīm?” Un paskatīdamās tās redzēja, ka akmens bija novelts; tas bija ļoti liels. Un, kapā iegājušas, tās redzēja kādu jaunekli pa labo roku sēžam, apģērbtu garās baltās drēbēs. Un tās izbijās. Viņš tām sacīja: “Nebīstieties! Jūs meklējat Jēzu no Nācaretes, kas bija krustā sists; Viņš ir augšāmcēlies, Viņa nav šeit: redziet še to vietu, kur Viņu nolika; bet noeita un sakait to Viņa mācekļiem un Pēterim, ka Viņš jums pa priekšu noies uz Galileju, tur jūs Viņu redzēsit, kā Viņš jums ir sacījis. Mk.16; 1.-7.

Augšāmcelšanās Evaņģēlija vārdi “Tas Kungs ir augšāmcēlies!” un ticības atbilde “Tas Kungs patiesi ir augšāmcēlies!” ir kļuvuši par kristiešu Lieldienu sveicienu. Tie nav tikai skaisti vārdi, bet gan liecība par to, ka šis Augšāmcelšanās notikums, kā to vēstī Evaņģēlijs, ir dzīvs un darbīgs arī pie mums – šodienas Kristus sekotājiem. Mūsu dzīve un ikdiena ir balstīta šajā notikumā. Mēs neesam šos notikumus redzējuši, tomēr ticam tam, ko Dieva vārds – Svētie Raksti par to liecina, jo esam pieredzējuši un piedzīvojuši, ka Dieva vārds ir patiess un nekādas dezinformācijas tajā nav.

Kristus krusts un Viņa nāve, bet galvenais, Viņa augšāmcelšanās ir tā, kas visu laiku cilvēkiem atgādina un iedrošina, ka šī dzīve ir tikai viena un tā ir jādzīvo saskaņā ar sirdsapziņu un pildot Dieva likumu, lai pēc nāves arī mēs reiz celtos un būtu kopā ar mūsu Pestītāju Jēzu Kristu. Ja nebūtu Kristus augšāmcēlies, veltīga būtu mūsu ticība, saka apustulis Pāvils vēstulē Korintiešiem (Kor. 1, 15; 14). Kristus tukšais kaps ir tas, kas mums sludina un liecina par mūžīgo dzīvi, uz kuru mēs visi esam aicināti. Un tikai sekojot Kristum, mēs varēsim to iemantot!

Kā varam sekot Kristum? Ja mums jautātu- vai tu tici Dievam un mīli viņu, mēs lielais vairums noteikti atbildētu apstiprinoši Jā ticu un cik vien ir manos spēkos arī mīlu. Bet kā ir patiesībā, ja uz to paraugāmies ar reālu skatu no malas, nu tā kā Dievs uz mums skatās un mūs redz. Cilvēks mēģina dzīvot saskaņā ar kristīgiem vai morāli ētiskiem, jeb arī paša radītiem ideāliem, bet rezultāts ir kā tajā smieklīgi dramatiskajā teicienā: “gribēju kā labāk, bet sanāca kā vienmēr.” Mēs vēlamies veidot nopietnas attiecības ar saviem vistuvākajiem, gribam viņus mīlēt, pasaudzēt, pažēlot, bet galā tāds “čiks” vien iznāk. Dziļu un patiesu attiecību vietā tāda virspusība un seklums vien. Tauta cīnās par neatkarību, lai katram pašu brīvā valstī būtu cienīga, laimīga dzīve, bet piedzīvo vilšanos pēc vilšanās. Kādēļ tādas neveiksmes, kādēļ neizdodas piepildīt labos un svētīgi iecerētos nodomus? Tas tāpēc, ka gribam dzīvot kā pašiem tīk un liekas pareizi un Divu atceramies vien tad, kad tas mums ir izdevīgi un vajadzīgi. Ar vienu kāju pasaulē, ar otru tā pavisam nedaudz Dieva lauciņā. Mēs esam bijuši neapmierināti ar Dieva prātu un viņa taisnajiem likumiem un to vietā mēs esam bieži izdomājuši paši savējos, kas mums šķituši labāki nekā Dieva likumi un sekojoši tiem. Mēs dzīvojam savās dziņās pēc mantas un naudas, pēc varas, pēc aplamas pašnoteikšanās, pēc baudām un kaislībām, pēc apreibināšanās. Mēs neesam ņēmuši nopietni Dieva sacītos skaidros, patiesības pilnos vārdus un aicinājumus mīlēt Viņu pāri visām lietām un savus tuvākos kā sevi pašus. Arī savā reliģiskajā, jeb ticības dzīvē esam bijuši paštaisnīgi un uzskatījuši sevi par labākiem nekā citi, savas lepnās un paštaisnās domas par savu reliģisko nostāju saucot par Dieva gribu un domām. Cilvēks grib dzīvot tā, kā pašam labāk patīk un grib lai Dievs šādu dzīves veidu svētī. Kaut vai šo pašu Lieldienu sakarā. Lieldienās tiek piekopti dažādi rituāli, kam nav nekādas saistības ar Jēzu Kristu. Ne olām, ne šūpolēm, ne zaķiem nav nekādas saistības ar Kristu. Tam nav nekādas saistības ar ticību Dievam, kurš radījis debesis un zemi. Daudzi cilvēki, kas apmeklē baznīcu, svin Lieldienas, šūpojās un izpilda citus rituālus, tomēr nepazīst Jēzu kā savu personīgo Glābēju un Pestītāju. Viņi svin visus svētkus kopā, viņu galvās ir īsts garīgs “rosols”, viņiem nav personīgas attiecības ar Dievu. Šiem piekoptajiem rituāliem nav nekādas saistības ar Dievu, kurš nāca virs zemes cilvēka miesā, nomira par mūsu grēkiem un augšāmcēlās. Tie ir pagāniski rituāli ar mērķi izlūgties sev to, kas nāk no Dieva, taču cilvēki to grib iegūt bez Dieva, pielūdzot sātanu. Pagānisms ir saplūdis ar baznīcu, un ir grūti izšķirt, ko kurš svin. Ja mēs neatzīstam un nepieņemam Jēzu kā savu personīgo Glābēju, to var redzēt katra mūsu dzīvē. Mēs svinam svētkus, un piedalāmies izdarībās, kuras paši bieži pat neizprotam. Patiess kristietis, patiess Dieva bērns lasa Bībeli katru dienu, lūdzas, dalās ar visiem Kristus vēstī, regulāri ir draudzē, ne tikai Lieldienās un Ziemassvētkos, viņa dzīve ir izmainīta, viņš ir svētīts. Dievs dāvā mums ikdienu šīs iespējas Viņu uzņemt savā sirdī un atmest visas grēcīgās un pagāniskās saknes sevī. Sākt jaunu dzīvi Kristū, jo nedz Ūsiņš, nedz Laima vai Māra, ne arī pats Pērkontēvs nevienu no mums neizmainīs un pestīšanu mums neatnesīs, no mūžīgās nāves neizglābs. Dievs visu dara jaunu, Dievs atbrīvo no grēka un vienaldzības uz Dievu verdzības.

Eņģeļi teica: „Ko jūs meklējat dzīvo pie mirušiem?“ Dzīvības avots ir Dievā, Kristū Jēzū. Ar savu augšāmcelšanos Viņš mums to ir neapgāžami pierādījis un apliecinājis. Mums, mūsu attiecībām, mūsu pasākumiem, mūsu sabiedrībai ir dzīvība un dzīves pilnība tikai tad, kad saņemam to no augšāmceltā Kristus. Jēzus neatrodas starp mirušajiem, tādēļ tie kas ir pie Viņa, vairs nav domāti kapam, bet dzīvības pilnībai kopā ar nāves uzvarētāju. Jēzus ir uzveicis neuzvaramo nāvi un izrāvis nāves dzeloni – grēku, atņemdams tam spēku. Paldies Dievam par šo uzvaru caur mūsu Kungu Jēzu Kristu, jo tā ir arī mūsu uzvara. Lūk, tā ir augšāmcelšanās realitāte, kurā mēs drīkstam dzīvot jau tagad — patverties šajos vārdos ticībā un cerībā jau tagad, ja šīs pasaules realitātē uzmācas bailes, sāpes, posts un bēdas. Augšāmcelšanās realitāte pieder mums: tā ir Jēzus kopība ar mums Svētajā Garā (Vārdā un sakramentos), kas mūs mierina un stiprina. Arī mēs, savā laikā celsimies augšā kopā ar Jēzu un dzīvosim jaunā, apskaidrotā dzīvē. Tajā mūs gaidīs Augšāmceltais Jēzus pats — apskaidrotā miesā un dievišķās godības pilns, un to pašu reiz iemantosim arī mēs. Mūsu miesa un dvēsele būs brīvas. Tā būs mūsu lielā alga debesīs — alga, ko neesam pelnījuši mēs paši, bet Viņš — Dieva Dēls. Mēs drīkstēsim saņemt šo algu un dzīvot pie Dieva, Viņa pasaulē, kurā vairs mūs nebaidīs degošais ceplis — nāve, jo tajā vairs nebūs grēka, ļaunuma, slimību, sāpju, asaru un velna, un mēs būsi atbrīvoti no tā. Tur mēs satiksimies un būsim kopā ar citiem Dieva mīļajiem bērniem, arī ar mūsu mīļajiem, ar kuriem nāve mūs ir šķīrusi un kuri ir aizsaukti no šīs dzīves ticībā . Tāds ir Dieva brīnišķīgais un žēlastības pilnais plāns ar mums, kas tiek piepildīts ar Kristus Augšāmcelšanos un kas tiek pasludināta draudzē šajā dienā un arī turpmāk katru svētdienu atkal un atkal no jauna līdz tai Lielajai dienai, kad mūsu Kungs nāks godībā. Amen.

Osvalds Miglons