Sprediķis – 15.04.2022.

Šodien mūsu Kunga Jēzus Kristus krustā sišanas diena. Viņš iznesa mūsu ikviena smago dzīves krustu, lai katra mūsu ikdienas krusts nebūtu tik smags un nospiedošs. Nesīsim ikviens savu dzīves krustu kopā ar Jēzu!

Jņ 19; 16.17. Tad Pilāts Jēzu atdeva tiem, lai tie Viņu sistu krustā. Tad tie saņēma Jēzu. Un Viņš, Savu krustu nesdams, gāja uz vietu, ko sauc par pieres vietu, ebrejiski Golgātu.

Jēzus uzņem savu krustu. Tas ir milzīgs izaicinājums, liela atbildības uzņemšanās par visas pasaules cilvēkiem, par katru vienu no mums.

Arī mēs katrs esam uzņēmuši savu dzīves krustu, lai gan ikdienā bieži dzirdam šādu viedokli: liktenis man ir uzkrāvis plecos šo smago nastu, manas dzīves krustu, kuru es ne īsti gribu, ne arī varu noturēt un nest. Vai nav tā, ka mēs paši sev radām šos krustus, nepaklausot Dieva aicinājumam??? Mūsu brīvprātīgi izvēlētais grēku krusts, ko ņemam uz sevi, gribēdami izpatikt šai pasaulei, kā arī vēlmē baudīt tās piedāvātos labumus. Savu ērtību, komforta, labsajūtas un citu savtīgu iemeslu dēļ esam radījuši savus Ego krustus, kuri sākumā liekas tik simpātiski, viegli un patīkami, bet jo tālāk ejam, jo tie mūs vairāk spiež pie zemes.

Krusts tik ilgi ir smags, kamēr tas ir paša cilvēka izvēlēts krusts. Kad tas pārvēršas par Kristus krustu, tas iegūst neaptveramu vieglumu. “Jo Mans jūgs ir patīkams un Mana nasta viegla” – saka Kungs Jēzus. (Mt. 11, 30). Kopā ar Kristu, savu krustu uzņemot, mūsos būs miers un drošība. Tādēļ Jēzus mūs aicina: “Kas grib sekot Man, tas lai aizliedz pats sevi, lai ņem savu krustu un nāk Man līdz. “ (Mk. 8, 34).

*Kristus apsola saviem sekotājiem mūžīgo dzīvību, bet pretī prasa atsacīšanos no sevis un sava krusta uzņemšanu. Atteikties no sevis un uzņemt savu krustu – tas nav viegls process, mums labāk tīk ērtības, viegla dzīve, dzīvot sev un savām vēlmēm. Atsacīties no sevis- tas nozīmē atmest visu veco dzīves veidu, sākt jaunu gājumu kopā ar Kristu. Kā apustulis Pāvils saka:- nu vairs nedzīvoju es, bet manī dzīvo Kristus.

* Mums tik bieži ir kauns no Kristus un Viņa piedāvājuma uzņemt krustu, iestājoties par kādiem cilvēkiem, vai arī aizstāvot kādas apdraudētas dievišķās patiesības. Arī Kristus vārda dēļ mums ne reizi vien ir bijis kauns, esam jutušies neērti, nobijušies un apdraudēti. Tādos brīžos pie sevis esam nodomājuši- kāpēc man vajadzēja tajā visā iesaistīties, labāk būtu klusējis un malā stāvējis, būtu mierīgāka dzīve.

*Uzņem labprātīgi savu krustu, seko Jēzum, mīlestībā uz Dievu un uz savu tuvāko. Tāpat kā Jēzus, upurējies un nododies citu labā. Kad mēs, Dieva mīlestības dēļ, labprātīgi un pacietīgi nesam savu krustu, tad mēs kļūstam par līdzdalībniekiem Kunga ciešanās. Jēzus uzņem savu krustu, bet patiesībā jau tie ir visu mūsu krusti, ko Viņš uzņem uz sevi. Kristus visu mūsu krustus uzņem uz sevi un nes ar mīlestībā atvērtu sirdi. Arī Viņam tas nenācās viegli. Kad Jēzus sarunājās ar savu Tēvu Viņš teica – Mans Tēvs, ja tas var notikt, lai šis biķeris iet Man garām, tomēr ne kā Es gribu, bet kā Tu gribi. Jēzus vienmēr bija kopā ar savu Tēvu un Viņš savu Dēlu stiprināja. Mūs savukārt ikvienu Jēzus iedrošina un stiprina.

Krusts, pazemotā cilvēka ciešanu simbols, pateicoties Kristus upurim, tagad atklājas kā apsolījums: no katras nāves augšāmcelsies dzīvība, katrā tumsā atspīdēs gaisma.

Kāds no senajiem Baznīcas tēviem ir sacījis: „Paļaujies uz mūsu Kungu Jēzu Kristu, un mokas kļūs tev par eļļu, kas izlīs uz tavas miesas, un Gara rasu tavos kaulos, kas atvieglos visas tavas kaites”.

Lūgsim. Mīļais un žēlīgais, Kungs un Dievs, Tu mūsu debesu Tēvs! Tu, kas esi devis savam Dēlam Jēzum Kristum krustu, lai izlīdzinātu ar Sevi visus cilvēkus, mēs Tevi lūdzam- dod mums spēku nevairīties no mūsu dzīves krusta, ka pazemībā un pacietībā sekojam mūsu Kungam Jēzum Kristum, Tavam Dēlam, kas ar Tevi Svētā gara vienībā dzīvo un valda, Dievs no mūžības uz mūžību! Amen.

Osvalds Miglons