Sprediķis – 10.04.2022.

Labrīt, mīļie draugi, Pūpolu svētdienā! Iesākas Klusā nedēļa – Jēzus ciešanu kulminācija ar krusta nāvi noslēgumā. Šīs svētdienas centrālais notikums – Jēzus iejāšana Jeruzālemē. Par to šodienas pārdomās.

11.00 tiešraide no Lēdurgas baznīcas. Dieva svētītu un pārdomām bagātu Kluso nedēļu jums visiem!

Un, kad tie tuvojās Jeruzalemei un nāca pie Betfagas, pie Eļļas kalna, tad Jēzus sūtīja divus no saviem mācekļiem un tiem sacīja: “Eita uz ciemu, kas jūsu priekšā, un tūdaļ jūs atradīsit ēzeļa māti piesietu un pie tās kumeļu. Atraisiet tos un vediet pie manis. Un, ja kas jums ko sacīs, tad atsakait: Tam Kungam to vajag, tūdaļ Viņš jums tos atlaidīs.” Bet viss tas notika, lai piepildītos pravieša sludinātais vārds: sakait Ciānas meitai: redzi, tavs Ķēniņš nāk pie tevis lēnprātīgs, jādams uz ēzeļa un nastu nesējas ēzeļa mātes kumeļa. – Un mācekļi nogāja un darīja tā, kā Jēzus tiem bija pavēlējis, atveda ēzeļa māti un kumeļu, uzlika tiem savas drēbes un sēdināja Viņu tur virsū. Bet daudz ļaužu izklāja savas drēbes uz ceļa, citi cirta zarus no kokiem un kaisīja tos uz ceļa, bet ļaudis, kas gāja Viņam priekšā un nopakaļ, kliedza un sauca: “Ozianna Dāvida dēlam, slavēts, kas nāk Tā Kunga vārdā! Ozianna visaugstākās debesīs!” Mt. 21; 1.-9.

Jēzus iejāšana Jeruzalemē. Šis notikums ir viens no tiem, kurš ir attēlots visos četros Evaņģēlijos. Jūdu Pashā svētki tuvojas un arī Jēzus zemes dzīves gaitu noslēguma brīdis ir tuvu klāt. Jēzus ar saviem mācekļiem un pārējo sekotāju pulku ir ceļā uz svēto pilsētu. Tā jau ir pavisam tuvu klāt. Kad gājēju pulks ir pietuvojies ciemam ar nosaukumu Betfaga, tad Jēzus dod uzdevumu diviem mācekļiem- “Eita uz ciemu, kas jūsu priekšā, un tūdaļ jūs atradīsit ēzeļa māti piesietu un pie tās kumeļu. Atraisiet tos un vediet pie manis. Un, ja kas jums ko sacīs, tad atsakait: Tam Kungam to vajag, tūdaļ Viņš jums tos atlaidīs.” Pirmajā brīdī šķiet, ka šī pavēle ir ļoti pārsteidzoša? Iespējams, ka arī mācekļi bija pārsteigti un domāja pie sevis – kā tas ir, mēs tagad vienkārši iesim un ņemsim svešu mantu? Tas ir svešs ēzelis, vai tad tā nav zagšana? Desmit baušļos taču ir minēts, ka tev nebūs zagt, un tur vēl minēts, ka tev nebūs iekārot savu tuvāko lopus. Taču mācekļi paklausīja Jēzum un nesāka apspriest situāciju: tas pasākums nav īsti drošs, saimnieks var mūs apsūdzēt zādzībā, iespējams pat aizturēt un arestēt, mēs varam tikt piekauti un pazemoti. Mācekļi aizgāja un atrada visu tieši tā, kā Jēzus bija viņiem to izskaidrojis. Tas norāda uz to, ka Dievs vienmēr sagatavo vidi kādu notikumu attīstībai, gan mūsu , gan arī mums tuvu cilvēku dzīvēs. Kad mācekļi izdara visu, kā Jēzus viņiem to bija norādījis, tad ēzelīšu saimnieks jautā: “Kāpēc jūs tā darāt?”. Mācekļi atbild – “Tam Kungam to vajag.” Un saimnieks bez kādiem iebildumiem tūlīt šos abus dzīvniekus atdod mācekļu rīcībā. Arī te redzams, ka Dievs jau krietnu brīdi iepriekš ir darbojies, ir aizskāris un uzrunājis saimnieka sirdi, lai viņš ar sev piederošo īpašumu kalpotu Kunga, varenā Dieva vajadzībām. Arī mēs itin bieži tiekam uzrunāti un pamudināti kalpot Dievam un Viņa vajadzībām. Kā mēs uz šiem Dieva aicinājumiem reaģējam? Vai esam gatavi veltīt Dievam savu laiku, materiālās vērtības –īsi sakot kalpot Viņam ar visu to, ko Dievs ir devis mūsu rokās, ar ko Viņš mūs ir bagātīgi svētījis.

Paklausība un uzticēšanās Dievam. Tā mūsdienās ir milzīgs deficīts, arī Kristus mācekļu un sekotāju vidū. Jēzus arī no mums ikviena gaida paklausību. Ja mēs esam paklausīgi un arī uzticīgi Dievam kā lielās tā arī mazās lietās, tad mums ir ļauts piedzīvot kādas neticamas lietas Dievs dara ar mums un caur mums. Paklausi Dieva vārdam, ej un dari. Pat tad, ja mēs pirmajā brīdī esam pārsteigti vai pat nesaprašanā par to, ko Dieva vārds aicina darīt. Kad mums šķiet, ka absurdi un neizpildāmi ir Dieva vārdā paustie pamudinājumi kādām darbībām. Tieši tāpat kā šodien Evaņģēlijā minētiem mācekļiem. Arī viņi sākumā nesaprata, kāpēc mums ir jāiet un kāpēc ir vajadzīgs ēzelītis? Bet viņi paklausīja un kļuva par šī ķēniņu Ķēniņa triumfālās ieiešanas Jeruzālemē galvenajiem organizatoriem, pašiem to pat neapzinoties. Tik tiešām ir vērts uzticēties un paklausīt Jēzum Kristum – Kungam un Ķēniņam, kurš vada un pārvalda visus procesus šajā pasaulē. Arī šodienas notikumā Viņš atkal to parāda, ka Viņš kontrolē gan globālo visas pasaules virzību, gan arī tos sīkos notikumus mūsu dzīvēs. Ēzelītis būs tur un tur. Ja tev nāks un jautās, tad tu zini, kas tev ir jāatbild. Jēzum ir kontrole arī pār šīm mazajām lietām. Jēzum ir kontrole pār laiku, jo Dievs dara visu īstajā laikā.

Arī Jēzus ienākšana Jeruzalemē notiek īstajā laikā un īstajā vietā.

«Priecājies no sirds, Ciānas meita! Gavilē, Jeruzālemes meita! Redzi, tavs ķēniņš nāk pie tevis; taisnīgs un tavs palīgs, Viņš ir miermīlīgs, Viņš jāj uz ēzeļa, uz ēzeļa mātes kumeļa. » (Cah.. 9:9) Ar šiem vārdiem pieci simti gadus pirms Kristus dzimšanas pravietis Caharija pasludināja Izraēla Ķēniņa nākšanu. Līdz ar Jēzus iejāšanu Jeruzalemē šis pravietojums tapa piepildīts. Dieva vārdā apsolītais Dāvida troņmantnieks ir ieradies. Līdz šim Jēzus vienmēr bija ceļojis kājām, un mācekļi sākumā brīnījās, ka tagad Viņš vēlas jāt. Savai misijai Jēzus izvēlējās kumeļu, uz kura vēl neviens nebija sēdējis. Mācekļi priecīgā pacilātībā uzklāja dzīvniekam drēbes un uzsēdināja uz tā savu Kungu. Tiklīdz Viņš bija uzsēdināts uz ēzeļa kumeļa, gaisu satricināja spēcīgs prieka un gaviļu sauciens. Ļaužu pulks Viņu apsveica kā Mesiju, savu Ķēniņu. Lūk, šajā notikumā visa tauta atzīst – šis ir ķēniņa Dāvida dēls, Mesija! Viņi saka: „Ozianna!” Viņi citē 118.Psalmu, kur ir teikts: „Ak, Kungs, glābj jel mūs! Ozianna! Ak, Kungs, liec, lai mums izdodas. Svētīts, kas nāk Kunga vārdā!” Beidzot Viņš ir Ķēniņš! Mēs zinām, ka tauta vairākas reizes mēģināja Viņu iecelt par Ķēniņu un Jēzus allaž nozuda, tāpēc, ka nebija īstais laiks. Tagad Palmu svētdienā ir īstais laiks.

Mīļie draugi, vai jūs ziniet, kas ir galvenais iemesls, kādēļ Jēzus organizēja visu šo ceremoniju? Lai visi Viņu atzītu. Lai visi redzētu Viņu, piedzīvotu Viņu, lai nevienam no mums nebūtu attaisnojuma, ka es jau neko nezināju par Dievu.

Kad Viņš iejāja Jeruzālemē, visa pilsēta saviļņojās un sacīja: “Kas Tas tāds?” Vai esam skaidrībā par to, kas Viņš ir, kāda ir Viņa nozīme arī manā dzīvē? Vai mēs patiesi pazīstam Viņu – lēnprātīgo, pazemīgo un miera piepildīto, kurš ir ienācis arī mūsu ikviena sirds templī, svētnīcā, kurā Viņš vēlas būt un palikt.? Arī šodien ir daudz cilvēku, kuri lasa un studē Rakstus, tomēr tajos nespēj atrast Kristu. Jēzus apskaidrība cilvēkā — manī, tevī, ikvienā no mums. Tas ir tā, kad sāk vērties kā tāds priekškars, kas atklāj Dieva noslēpumus. Kas Viņš, Kāds Viņš ir, Ko Viņš dara. Un ne tikai kādiem cilvēkiem mums līdzās, bet tieši mums katram ikvienam. Kad atklājam un piedzīvojam, ka Jēzus ir ikviena mūsu Pestītājs ar visu no tā izrietošo, ka tas, ko Kristus saka savos vārdos, ir attiecināms uz katru no mums. Kad mēs ikviens ar droši un paļāvīgi varam apgalvot: Es Dievu saucu par savu Tēvu, Jēzu par savu vismīļāko draugu un brāli. Tās ir ļoti tuvas un sirsnīgas attiecības. Jēzus dodas uz Jeruzalemi, lai ciestu par visiem. Viņš ir pabeidzis savu sludināšanu. Ir pienākusi stunda pasaulei redzēt, ko nozīmē Dieva mīlestība. Ko nozīmē patiess valdnieks? Ir pienākusi stunda redzēt, ka tāpat, kā maize ikdienas uztur mūsu dzīvību, tāpat Dieva Dēls ir mūsu garīgais uzturs. Uzturs, ko baudām katrā dievkalpojumā, saņemot Svēto vakarēdienu. Lai slavēts ir, kas nāk, tā Kunga vārdā.” Tādēļ meklēsim un saņemsim Dieva dāvanas, kamēr tās pārpārēm ir mūsu priekšā. Ticiet, ka patiesi jūsu grēki ir piedoti, un nāciet un saņemiet mūsu Pestītāja patieso miesu un asinis, ticiet un redziet un baudiet cik Dievs ir labs, pacietīgs un žēlsirdīgs. Amen.

Osvalds Miglons