Sprediķis – 03.04.2022.

Sveiciens, mani mīļie, skaistā, saules pielietā rītā! Asas diskusijas, pārmetumi, pat apvainojumi – esam noteikti ikviens ar to saskārušies. Tieši tāpat kā Jēzus. Par to šodienas Dieva vārdā. Dieva vadību un svētības ikvienam jauno nedēļu uzsākot!

Kurš no jums Man var uzrādīt kādu grēku? Bet, ja Es runāju patiesību, kāpēc jūs neticat Man? Kas no Dieva ir, dzird Dieva vārdus. Tāpēc jūs nedzirdat, ka neesat no Dieva.” Jūdi Viņam atbildēja: “Vai mēs pareizi nesakām, ka Tu esi samarietis un ka Tevī ir velns?” Jēzus atbildēja: “Manī nav velna, bet Es dodu godu Savam Tēvam, jūs turpretim laupāt Man godu. Bet Es nemeklēju Savu godu; ir Viens, kas meklē un spriež tiesu. Patiesi, patiesi Es jums saku: ja kas Manus vārdus turēs, tas nāves neredzēs nemūžam!” Tad jūdi Viņam sacīja: “Nu mēs zinām, ka Tevī ir velns. Ābrahāms ir miris un pravieši, un Tu saki: kas Manus vārdus turēs, nebaudīs nāves nemūžam! Vai Tu esi lielāks nekā mūsu tēvs Ābrahāms, kas ir miris, tāpat kā pravieši ir miruši? Par ko Tu Sevi dari?” Jēzus atbildēja: “Ja Es pats Sevi ceļu godā, Mans gods nav nekas. Bet Tas, kas Mani ceļ godā, ir Mans Tēvs, ko jūs saucat par savu Dievu. Jūs viņu nepazīstat, bet Es Viņu pazīstu. Ja Es sacītu, ka nepazīstu Viņu, Es būtu melis līdzīgs jums. Bet Es Viņu pazīstu un turu Viņa vārdus. Jūsu tēvs Ābrahāms kļuva līksms, noprazdams, ka redzēs Manu dienu, un viņš to redzēja un priecājās par to.” Tad jūdi Viņam sacīja: “Tev vēl nav piecdesmit gadu, un Tu būtu Ābrahāmu redzējis?” Jēzus atbildēja viņiem: “Patiesi, patiesi Es jums saku: pirms Ābrahāms tapa, esmu Es.” Tad viņi pacēla akmeņus, lai mestu tos uz Viņu. Bet Jēzus paslēpās un izgāja no Tempļa ārā. Jņ.8; 46.-59.

Pagājušā svētdienā Dieva vārds mums vēstīja par lielu ļaužu pulku, kuru Jēzus bija paēdinājis, tie izrādīja savas simpātijas Viņam un gribēja Viņu iecelt par savu politisko un reliģisko vadoni. Šodienas Evaņģēlija teksts iesākas ar asu diskusiju starp Jēzu un tempļa apmeklētājiem. Šī ir visasākā diskusija, ko varam atrast evaņģēlijos. Atmosfēra ir nokaitēta līdz baltkvēlei. Jēzus sarunu biedri ir ļoti naidīgi un agresīvi noskaņoti un beigās pat grib Jēzu nolinčot. Iedziļinoties abu notikumu dziļākajā būtībā, nākas izdarīt ļoti skaudru un bēdīgu secinājumu: Jēzus nav tas Mesija, kādu Viņu vēlas redzēt cilvēki – nedz labvēlīgi noskaņotie, nedz arī naidīgie (šinī gadījumā – tempļa apmeklētāji). Jēzus neietilpst ne vienā no tiem priekšstatu rāmjiem, kurus cilvēki par Dievu un Viņa sūtīto Dēlu – pasaules Glābēju un Pestītāju bija paši izveidojuši. Šī ierāmējuma ietvaros viņi dzīvoja un uzskatīja, ka arī Dievam jādarbojas pēc viņu sastādītās programmas, jeb scenārija. Jūdi uzskatīja sevi par Ābrahāma pēctečiem un bija gandarīti par to. Fiziski tā tas ir, miesas saitēm viņi ir saistīti, viņi ir Ābrahāma dzimuma turpinājums, bet garīgā saite trūkst, tās vienkārši nav. Ābrahāms ticēja Dieva pasludinātajiem apsolījumiem, atzina un pieņēma Dieva vārdu kā patiesību, paklausīja un rīkojās saskaņā ar Dieva sacīto. Dievs, visa Radītājs un Valdītājs bija Ābrahāma dzīves ceļvedis un Ābrahāms Viņam arī pilnībā uzticējās un tas viņam tika pieskaitīts par taisnību. ( Rom. 4; 21.22.) Tiem, kas sevi lepni dēvē par Ābrahāma dzimuma turpinātājiem, no tā visa nav pat tik cik “melns aiz naga”.

Jēzus kā aizvien atkal ir svētnīcā – templī un visiem klātesošajiem kārtējo reizi pasludina un izskaidro savu misiju: ”Es esmu pasaules gaisma, Es esmu no iesākuma. Es esmu no sava Tēva, no Dieva, kas ir taisnīgs un tālab Manis sludinātie vārdi ir patiesība. Ja jūs uzklausāt Manu mācību un pieņemat to, tad jūs atzīsit patiesību un patiesība jūs darīs brīvus, tas ir, atpestīs jūs no grēka, velna un nāves varas un darīs par Dieva bērniem mūžīgi.” Visi šie vārdi jūdiem nebija nekas jauns vai nesaprotams. Šie Jēzus sacītie vārdi apliecināja un arī kārtējo reizi apstiprināja visas tās Rakstos paustās patiesības, kurās balstījās jūdu reliģija. Šķiet, ka jūdiem vajadzētu uzgavilēt priekā un pateicībā, jo sen gaidītais un praviešu pasludinātais Mesija ir ieradies un darbojas viņu vidū, bet viņi izturas tieši pretēji – savās sirdīs viņi kaļ plānus, kā novākt Jēzu. Te arī atklājas konflikta galvenā būtība – garīgās vienotības trūkums, pat pilnīga tās neesamība starp Jēzu un Viņa klausītājiem. Svētā Gara saite vieno Jēzu ar savu Tēvu, kuru jūdi dēvēja par savas tautas Dievu. Tikai Svētā Gara klātbūtnē Dieva sacītais top skaidrs un saprotams. Tikai Svētā Gara darba rezultātā arī ikvienā no mums, mēs Dieva vārdu spējam atzīt kā Viņa patiesības vēsti mums adresētu. Šī vēsts ir vienlaicīgi gan apsūdzoša, gan arī dziedinoša. Skarba un patiesa. Skaidra un nesagrozīta Bauslība un Evaņģēlijs.

Apsūdzoša tā ir, jo tā uzrāda, cik nožēlojamā stāvoklī mēs ikviens atrodamies, ka mums ir vajadzīga tik nopietna palīdzība – Dieva Dēla nāve pie krusta.

Šie Jēzus vārdi toreiz nonāca konfliktā ar sava laika reliģisko vidi – izraisīja naidu un nicinājumu. Jēzus tautieši nedzirdēja, neredzēja… un arī nespēja saņemt to, ko Jēzus piedāvāja. Viņi palika vieni un neaizsargāti savu grēku un nāves priekšā. Viņu grēcīgie vārdi, domas un darbi palika tiem kā apsūdzība. Apsūdzība, kam nav nekāda attaisnojuma. Kristus ir patiesība, un tā neatstāj vienaldzīgu. Šie vārdi nes sadursmi virs cilvēku apdzīvotās zemes, kur cilvēki ir uzcēluši savus maldu un melu bastionus, kuros ir nostiprinājusies un valda viņu augstprātība un garīgā lepnība. Tur būs šķelšanās vienā namā. Tēvs pret dēlu un dēls pret tēvu. Vieni dzirdēs Jēzus vārdos pausto patiesību un nostāsies tās pusē, citi gribēs spītīgi palikt savos maldos. Patiesība un meli nav samierināmi.

Dziedinoša šī vēsts ir tādēļ, jo mēs zinām, ka pateicoties Kristus nāvei, esam atbrīvoti no grēka vainas un drīkstam nostāties Dieva priekšā bez bailēm, jo mēs paļaujamies uz Kristus upuri. Jēzus krusta nāve uzrunā mūsu dziļākos dvēseles slāņus – Jēzus mira par mums, atdeva savu dzīvību, izlēja savas asinis, lai mūsu grēki tiktu piedoti (Ef.1:7). Jēzus izlietās asinis mazgā jūs no visiem grēkiem (Atkl.22:14) un iesūcas dziļi dvēselē un to mierina un iepriecina (1.Jņ.2:1). Dievs Tevi mīl, viņš par tevi ir samaksājis ar sava Dēla asinīm. Tu esi brīvs!

Jēzus galvenā vēsts bija par Dieva pestīšanas darbu – Dievs piedāvā izglābšanu no bargās, pēdējās tiesas savā Dēlā, mesijā Jēzū Kristū. Pat ja tiesa mūs atzītu par vainīgiem, bet mēs turamies pie Jēzus vārda, mēs tiksim glābti . Nāves neredzēsim ne mūžam. Jēzus skatiens sniedzas tālāk nekā cilvēciskais. Jēzus tai nāvei, ko mēs saucam par nāvi nepievērš lielu vērību. Tā pat viņa izpratnē nav nāve, bet tāda kā pāreja, iemigšana un atmošanās, kā vakars un rīts. Fiziskā nāve nav tik svarīga, bet Jēzus skatiens un domas, runājot par nāvi, saistījās ar to, kas nāks pēc tam – pasaules galā, pēc Dieva lielās tiesas – lūk tur būs īstā nāve, tā garīgā nāve. Tās ir tās patiesās briesmas, no kurām ir jābaidās un jādomā kādā veidā izglābties. Atk. gr. 20; (12.-13.)

Mēs, cilvēki nespējam tik tālu redzēt un mums liekas tas nav tiesa, tā taču nedrīkst pret mums izturēties. Mēs tik bieži izturamies tieši tā kā jūdi pret Jēzu: „Kā tu to zini? Tu mūs biedē, vai tik tevī nav velns, tu runā tik pārgalvīgas lietas, kuras grūti saprast un ir neiespējami tām noticēt” Mums daudz nozīmīgāka ir pievēršanās šodienas vajadzībām – panākumiem visās dzīves sfērās, lai būtu veselība, drošība un miers, lai uzsmaida veiksme un tā joprojām. Mēs daudzi it kā peldam laiviņā pa upi un neklausāmies, kad kāds brīdina – priekšā ir liels ūdenskritums, ja tevi tajā ieraus tu iesi bojā. Mūsu ierastā atbildes reakcija – bet tas taču vēl ir tik tālu, kaut kur aiz deviņiem līkumiem, nu kad nāks tuvāk tad tam pievērsīsim uzmanību un sāksim par to domāt un kaut ko darīt. Jēzus tik skaidri un nepārprotami brīdina par to, kas būs pēc 9 līkumiem un tas tik ātri pienāks. Ja neko nebūsim darījuši, lai izglābtos, mēs noteikti aiziesim bojā. Cilvēki sevi un savu grēcīgo rīcību cenšoties attaisnot bieži vien saka: „Mēs nezinājām, ka Jēzus var izglābt. Tas nebija pateikts pietiekami skaidri.” Nevar vairs tiešāk pateikt, kā Jēzus to sacīja. Tādēļ farizeji un rakstu mācītāji trakoja, ka bija sapratuši Jēzus vēstījuma tiešumu. Viņu liekulīgās un godkārīgās sirds nodomi tika caur šiem vārdiem atmaskoti un gaismā celti. Jēzus ir no mūžīgā un visuvarenā Dieva Tēva sūtīts šurp šajā pasaulē un šajā laikā, lai sludinātu patiesības vārdu: Dieva žēlastības pilno aicinājumu atgriezties no grēkiem un tikt izglābtiem no mūžīgās nāves, lai mantotu mūžīgu dzīvi, svētlaimīgu un brīvu esamību kopā ar Dievu. Tiem, kas pie šā Jēzus sludinātā vārda turas, tam seko un to apliecina par spīti visām apkārtējo apsūdzībām, meliem un nievām, ir drošs apsolījums no Dieva – mēs tiksim izglābti pēdējā tiesā un dzīvosim mūžīgi. Tādas prieka vēsts dēļ mēs arī nākam kopā draudzē – pielūdzam un pateicamies, slavējam un priecājamies, baudīdami, cik Tas Kungs ir labs! Amen.

Osvalds Miglons