Sprediķis – 27.03.2022.

Labrīt, mīļie, Dieva žēlastībā. Kristus saka- Dodiet jūs viņiem ēst. Milzīgs izaicinājums, vai tas mums pa spēkam? Par to šodienas Dieva vārdā. F.b. tiešraide no Lēdurgas ierastā laikā 11.00. Lai visiem svētīts Gavēņa laiks!

Pēc tam Jēzus pārcēlās pāri Galilejas, tas ir, Tiberijas, jūrai. Bet Viņam sekoja liels ļaužu pulks, tāpēc ka tie redzēja tās zīmes, ko Viņš darīja slimajiem. Tad Jēzus uzkāpa kalnā un tur apsēdās ar Saviem mācekļiem. Bet Pashā, jūdu svētki bija tuvu. Kad Jēzus, acis pacēlis, redzēja, ka daudz ļaužu nāk pie Viņa, Viņš sacīja uz Filipu: “Kur pirksim maizi, lai viņiem būtu ko ēst?” Bet to Viņš sacīja, viņu pārbaudīdams, jo pats gan zināja, ko gribēja darīt. Filips Viņam atbildēja: “Par divi simti sudraba gabaliem maizes nepietiek, lai katram tiktu kāds mazums.” Tad viens no Viņa mācekļiem, Andrejs, Sīmaņa Pētera brālis, Viņam saka: “Šeit ir kāds zēns, tam ir piecas miežu maizes un divi zivis; bet kas tas ir tik daudz ļaudīm?” Jēzus sacīja: “Lieciet, lai ļaudis apsēstas!” Bet tur bija daudz zāles tanī vietā. Tad tie apsēdās – vīru vien kādi pieci tūkstoši. Tad Jēzus ņēma maizes un, teicis pateicības vārdus, izdalīja tās tiem, kas bija apsēdušies; tāpat arī no zivīm, cik tiem gribējās. Bet, kad viņi bija paēduši, Viņš sacīja Saviem mācekļiem: “Salasait atlikušās druskas, lai nekas neiet bojā!” Tad tie salasīja tās un piepildīja divpadsmit grozus ar druskām, kas no piecām miežu maizēm bija atlikušas tiem, kas bija ēduši. Kad nu ļaudis redzēja, kādu zīmi Viņš bija darījis, tie sacīja: “Šis tiešām ir tas pravietis, kam jānāk pasaulē.” Bet, Jēzus manīdams, ka viņi taisās nākt, lai Viņu ar varu ņemtu un celtu par ķēniņu, viens pats atkal uzkāpa kalnā. (Jņ.6:1-15)

Jēzus bija nonācis ar saviem mācekļiem kalnos Galilejas ezera otrā krastā. Viņš meklēja mieru un klusumu, lai vēl runātu ar saviem mācekļiem, par Viņa paša gaidāmo nāvi un Augšāmcelšanos. Viņš vēl un vēl neatlaidīgi un pacietīgi stāstīja saviem sekotājiem par šo gaitu pretī Krusta nāvei, bez kuras nav iespējama šīs zemes cilvēku glābšana un pestīšana. Tas ir pats svarīgākais, ko Jēzus cenšas saviem sekotājiem atklāt – caur Viņa ciešanām un sāpēm Viņu atpazīt un ieraudzīt kā visas pasaules un arī mūsu ikviena Pestītāju un Glābēju, kā Dieva sūtīto vienīgo iespēju mums ikvienam saņemt grēku piedošanu un mūžīgās dzīvības garantu.

Šīs sarunas laikā Jēzus pacēla savas acis un redzēja, kā no visām pusēm ļaudis lielā skaitā nāk pie Viņa. Tā arī bija, ka arvien lielāki ļaužu pulki sekoja Viņam, piedzīvojuši Viņa kalpošanu un sludināšanu; Viņa brīnumainās dziedināšanas no slimībām, atbrīvošanu no dažādām apsēstībām un citām ļauno garu izraisītām kaitēm. Jēzus bija viņiem daudzas reizes nodemonstrējis, kas Viņš ir patiesībā, kāda vara Viņam pieder un kāda būs Dieva valdīšana. Arī šoreiz Jēzus bija noguris, sludinot un skaidrojot, cietpaurainajiem un stūrgalvīgajiem mācekļiem savas kalpošanas un Dieva valstības patiesības. Viņš vēl centās apspriest šo problēmu ar saviem mācekļiem, gribēdams pārliecināties, vai kāds vispār atcerēsies brīnumainos notikumus Kānā kāzu laikā, kad Viņš pārvērta ūdenī vīnā. Taču redzams, ka mācekļi neko no tā neatceras un neko nav ņēmuši vērā par šo notikumu. Jēzus jautājums mācekļiem. Kur ņemsim maizi lai pabarotu šos ļaudis.

Arī mums esot kopā ar Kristu nav viegli noticēt Dieva valstības nākšanai, paļauties uz Evaņģēlijā doto apsolījumu, ka šo valstību Dievs ir nolēmis dāvināt mums, savam ticīgo pulciņam. Mums, tieši tāpat kā mācekļiem, gribas meklēt Dieva valstību šeit, uz grēka un netaisnības pārņemtās zemes. Mums ir vēlme ieraudzīt Kristu kā mūsu cilvēcisko vēlmju un vajadzību īstenotāju, apmierinātāju un piepildītāju. To jau skaidri var saskatīt cilvēku motivācijā, nākt uz baznīcu un piederēt draudzei. Tik daudzi cilvēki sāk savu “ticības ceļu” cerībā, ka ar Kristu tagad būs labāka dzīve – vairāk naudas, stiprāka veselība, atrisināsies kādas problēmas, tiks atrasts labāks darbs. Mums tik bieži gribas, lai Dievs nāk un apliecinās kā šīs pasaules varenais valdnieks, lai ievieš taisnību un kārtību, tajā vidē, kurā ikdienā atrodamies un darbojamies. Mēs gaidām un ceram, ka Dieva labvēlība ļaus mums iemantot kādu īpašu statusu apkārtējo vidū, vairos mūsu ietekmi un panākumus visās dzīves sfērās. Lai Kristus ar savu ietekmi un spēku mums palīdz uzbūvēt “paradīzi zemes virsū”, kurā valda miers, labklājība un pārticība, kur visiem labi klājas, nav ciešanu, sāpju , slimību un citu miesu un dvēseli postošu pārbaudījumu.

Arī mums ik pa laikam aizmirstas, ko Dievs mums ir mācījis – ka Viņa valstība nav no šīs pasaules un šeit tā nav apsolīta, bet gan Debesīs.

Pazīt Kristu un nepārprast Viņu. Tas ir svarīgi mums ikvienam. Jo tas, kurš pazīst Kristu tikai kā dažādu sīku problēmiņu risinātāju, tas vēl nav iepazinis Viņu kā savu Pestītāju un Glābēju no grēka, nāves un sātana varas. Par to, ko Kristus nozīmē mūsu dzīvē, mēs varam spriest no tā cik daudz un kuras no dzīves problēmām mēs uzticam Viņam? Nu protams, ka visu mums dzīvē pašu svarīgāko – lai būtu veselība, darbs un iztika, drošība, miers, ģimene, bērni. Nenoliedzami – tas viss ir svarīgi, bet tas nav pats svarīgākais un galvenais, kādēļ Kristus mira pie krusta. Ja mēs Kristum uzticamies tikai šajās ikdienišķajās lietās, ja mūsu lūgšanās uzsvars vienīgi uz tām, tad mēs ne ar ko neatšķiramies no tiem cilvēkiem par kuriem mēs lasām Evaņģēlijā. Tie atradās Viņam līdzās un tomēr nepazina, kas Viņš ir un kāpēc ir nācis. Mēs esam ļoti dāsni no sava debesu Tēva apdāvināti un svētīti – mums ir tas, kā nav daudziem šajā pasaulē – mums ir mūsu Kungs Jēzus Kristus.

Viņam visas lietas ir iespējamas. Vai mēs, kā Viņa aicinātie un izredzētie to izmantojam un liekam lietā? Tik bieži arī mēs savā dzīvē raizējamies, ka mums nekā nav. Tas, kas mums ir, liekas tik maz un nepietiekami lai pašiem pietiktu un citus svētītu. Mēs sakām – man jau neizdosies, nekas nesanāks, neveiksies – visi apkārtējie apstākļi taču uz to norāda. Vai tas nav lielākais absurds – stāvēt blakus Kristum, būt kopā ar Viņu, tomēr negaidīt un necerēt uz Viņu, bet paļauties tikai uz sevi – savu izdomu, savu prātu, savām spējām. Kalkulēt un rēķināt, gudri runāt un spriedelēt par to, kāds tad nu varētu būt kārtējā Dieva dotā izaicinājuma atrisinājums. Viņš mūs bieži nostāda šādās situācijās un vēro mūs – kā mēs reaģēsim, ko Viņam atbildēsim, kādu risinājumu piedāvāsim. Viņš pārbauda mūsu ticību – vai tas viss, ko līdzšinējā gājumā kopā ar Viņu esam pieredzējuši un piedzīvojuši ir atstājis kādas paliekošas sekas mūsos. Vai tas ir mūs mācījis uzticēties Viņam? Kad Dievs dod mums kārtējo izaicinājumu, Viņš jau zina kā to varēs atrisināt. Tad, kad mēs paklausām Dievam, kad pilnībā, bez jebkādiem mūsu iebildumiem, Viņam uzticamies, tad arī tiek piedāvāti pilnīgi negaidīti atrisinājumi sarežģītās dzīves situācijās gan mūsu pašu, gan arī mums apkārtējo dzīvēs. Pateicība par visu un lūgšana – visa uzticēšana Dievam un Viņa darbībai- ir jebkura izaicinājuma atrisinājuma atslēga. Mēs ticam Kristum Viņa vārdu spēka dēļ. Arī raizes par to, ko dzersim, ko ēdīsim, kā iztiksim vai par to, kā nodrošināsim taisnību politiskajā dzīvē nedrīkst pārņemt mūsu sirdi, bet mums ir jālūko vispirms pēc Dieva valstības un Viņa taisnības, un tad visas pārējās lietas mums tiks piemestas — pievienotas pēc Dieva žēlastības pilnā prāta. Jo Viņš redz mūs, savus bērnus, un arī zina, kā mums visa vajag, un Viņš ir visu varens un žēlastības pilns Dievs, kam visas lietas ir pa spēkam. Vai tu tici, ka Viņa ciešanas var tev dot to, kas tev tiešām ir vajadzīgs? Vai tu tici, ka Kristus tevi var satvert tā, ka tu vairs nevari pazust? Un tā ir mūsu ticība, kas saņem visu, ko Viņš ir mums nopelnījis. Itin visu, kas mums vajadzīgs. Kas tic, tas saņem to Vakarēdienā, saņem to grēku piedošanā. Kristus ir dzīvības maize mums ikvienam.

Osvalds Miglons