Sprediķis – 20.03.2022.

Manas acis raugās uz to Kungu vienmēr, jo Viņš manu kāju izvelk no tīkla režģiem – tā vēstī šo nedēļu ievadošais Psalms. ( Ps. 25;15.) Dieva gādīgais un mīlestības pilnais skats vienmēr ir mums pievērsts, vai mūsējais Viņam arī? Lai Dieva svētīta jaunā nedēļa!

Pēc tam Viņš izdzina ļaunu garu, kas bija mēms. Kad nu ļaunais gars bija izgājis, tad mēmais sāka runāt, un ļaudis brīnījās. Bet daži no viņiem sacīja: “Viņš izdzen ļaunos garus caur Belcebulu, ļauno garu valdnieku.” Bet citi, Viņu kārdinādami, prasīja no Viņa zīmi no debesīm. Bet Viņš, nopratis viņu domas, sacīja: “Ikviena valsts, kas savā iekšienē ir sašķelta, aiziet postā, un tur nams uz namu grūst. Ja nu sātans ar sevi ir naidā, kā tad viņa valsts pastāvēs? Jo jūs sakāt, ka Es ļaunos garus izdzenu caur Belcebulu. Bet, ja Es ļaunos garus izdzenu caur Belcebulu, caur ko tad jūsu bērni tos izdzen? Tāpēc viņi būs jūsu tiesātāji. Bet, ja Es ļaunos garus izdzenu ar Dieva pirkstu, tad jau Dieva valstība pie jums ir atnākusi. Kad stiprais apbruņojies sargā savu pili, viņa īpašums paliek mierā, bet, kad kāds par viņu stiprāks nāk un to uzvar, tad tas paņem viņa bruņas, uz kurām tas paļāvās, un izdala viņam atņemto laupījumu. Kas nav ar Mani, tas ir pret Mani; un, kas ar Mani nesakrāj, tas izkaisa. Kad nešķīsts gars atstāj cilvēku, tad viņš apstaigā sausas vietas un meklē atpūtas vietu, bet, to neatradis, saka: es atgriezīšos savā mājoklī, kuru atstāju. Un viņš noiet un atrod to izslaucītu un izgreznotu. Tad viņš noiet un ņem līdzi septiņus citus garus, kas ļaunāki par viņu, un viņi nāk un tur dzīvo, un ar šo cilvēku kļūst ļaunāk, nekā bija iepriekš.” Un gadījās, kad Viņš tā runāja, tad kāda sieva paceltā balsī uz Viņu sacīja: “Svētīgas tās miesas, kas Tevi nesušas, un tās krūtis, ko Tu esi zīdis.” Bet Viņš sacīja: “Tiešām, svētīgi ir tie, kas Dieva vārdu dzird un pasargā.” Lk. 11:14-28

Šīs dienas evaņģēlijā mēs lasījām, ka Jēzus izdzina no kāda cilvēka ļaunu garu, kas šim vīram bija atņēmis Dieva doto spēju runāt. Jēzus izglāba šo cietēju un atbrīvoja viņu no apsēstības, Kāda ir apkārtējo reakcija uz to. Ļoti dažāda, kā jau tas aizvien arī dzīvē ir redzams. Vieni brīnās par to, citi- izaicina un provocē, bet kādi pat apmelo, noniecina un nozākā. Ar šādu cilvēku reakciju ik dienu arī sastopas Kristus sekotāji savā kalpošanā. Klātesošie Jēzu apvaino par velna sabiedroto un sāk ar aizdomām Viņu pārbaudīt. Kur ir kaut viens, kurš pasacītu paldies par šo brīnumaino izdziedināšanu. Vai ir kādi, kas priecātos līdzi ar izglābto un Dievam dotu pateicību par Viņa darbošanos cilvēku vidū? Prieka un pateicības vietā– nopēlums un apmelojums. Tieši tā, kā to vēstī arī senais sakāmvārds – nepateicība ir pasaules alga. Bet Jēzus, jau atkal sastapdams ļaužu nievāšanu, nenovēršas no tiem, bet sludina. Viņš parāda, cik bezjēdzīga ir cilvēku nostāja attiecībā uz Dievu un to, ko Viņš dara mūsu vidū. Protams Jēzum sāp aizvainojums, bet ne tik daudz par to, ka Viņu nosauc par sātana sabiedroto, bet visvairāk par to, ka Viņu neatzīst par Dieva Dēlu. Jēzu atzīt par Dieva Dēlu spēj vienīgi tas cilvēks, kurš saņēmis Svētā Gara dāvanu. Ar to apveltītiem, arī mums vajadzētu sevi izmeklēt un pārbaudīt kurā pusē mēs katrs atrodamies. Vai esam kopā ar Dieva Dēlu Jēzu Kristu vai arī pret Viņu. Vai gribam būt kā tas izdziedinātais un no sātana varas atraisītais, jeb tajā pūļa pusē, kas ar dažādiem argumentiem izaicina Jēzu. Jēzus atnāca šajā pasaulē lai iznīcinātu velna varu un viņa darbus. Jēzus nolūks ir atjaunot Dieva doto kārtību un atdot cilvēkiem to, ko velns tiem nolaupījis. Visi Gavēņa laika Evaņģēlija teksti mums atklāj to, cik tas ir svarīgi un nozīmīgi, ka varam būt droši un pasargāti Kristus dāvinātajā žēlastībā.

Kristiešiem ir allaž jābūt modriem, jo mūsu pretinieks velns klīst apkārt kā kārs lauva un lūko, kuru no mums viņš varētu aprīt. Kristus dotā ilustrācija par dēmonu, kas vienreiz padzīts no nama – no cilvēka dvēseles, klejo apkārt pa tuksnešainām vietām un ilgojas atgriezties, raksturo šādu situāciju. Jēzus mums ir nepieciešams ne tikai, lai mēs tiktu atbrīvoti no dēmonu varas, bet arī – lai mēs varētu saglabāt savu brīvību. Tādēļ mums nemitīgi vajag lūgt, lai Jēzus mūs pasargā no ļaunā uzbrukumiem un ietekmes. Pat cilvēks, kas kādreiz ticībā ir pieņēmis šo brīnišķīgo dāvanu no Dieva, ir apdraudēts – neticība, no kuras tas bija izrauts, var atkal atgriezties, cilvēks var atkal pazaudēt, ko bija guvis. No mūsu teksta mēs varam spriest, ka šī Kristus atgrūšana (atkrišana) visdrīzāk notiek cilvēka paša vainas dēļ. Kamēr cilvēks ir kopā ar Dieva vārdu, pretiniekam nav nekādas varas pār viņu – Kristus taču ir uzveicis velnu. Tomēr savā spēkā vien cilvēks pie sludināta vārda noturēties nespēj. Te ir vajadzīgs Dieva spēks un to cilvēks var droši saņemt ar skaidru Dieva vārda mācību. Ja tās trūkst, tad cilvēks ir briesmās. Tad nupat iztīrītajā un uzpostajā namā – cilvēka dvēselē drīz vien atgriežas vecais nešķīstais gars, kopā ar septiņiem saviem draugiem – dēmoniem, kas ir vēl briesmīgāki par iepriekšējo. Tāpēc svētīgs ir tas, kas Dieva vārdu dzird un to spēj paglabāt ticīgā sirdī! Jēzus, oponēdams farizejiem, ļoti nepārprotami norāda, ka dēmonu izdzīšana nav sadarbībā ar Sātanu, bet nāk no Dieva. Jēzus to apliecina tik skaidri un nepārprotami, ka pat farizejiem tiek atņemta vēlme vēl kaut ko iebilst. Tādā pašā veidā Jēzus turpina: tad nu ir skaidrs, ka mana darbošanās ir Dieva Garā – Dievs ir ar Viņu. Šie notikumi ir brīnumainas norādes, ka Dieva valstība ir jūsu vidū, ar Jēzu tā ir uzsākusi savu gaitu pie cilvēkiem. Tas nozīmē – ar Dieva žēlastības valdīšanu caur Glābēju Jēzu Kristu. Tagad šī valdīšana ir palikusi redzama – Kristū Jēzū. Kurš, to redzot, negribētu piederēt pie Dieva, kurš gan izvēlētos būt Dieva pretinieka pavalstnieks? Tas ir cilvēks, cilvēka samaitātā daba, kura, pat skaidri redzot, ka gaisma ir nākusi pasaulē, labprātāk izvēlas tumsu. Mums jāsaprot, ka pēc savas grēcīgās dabas visi esam pakļauti velnam un tas, ka mēs neesam dzērāji, izvirtuļi, narkomāni vai pat slepkavas un ķeceri ir tikai un vienīgi pateicoties Dieva neizskaidrojamajai žēlastībai. Mums arī jāatceras, ka velns turpina uzbrukt mūsu grēcīgajam vecajam cilvēkam, un grib mūs atgūt un pakļaut sev. Pret to ir tikai viens palīgs un aizstāvis Jēzus Kristus, kam ir vara pār ļaunajiem gariem. Savā lielajā mīlestībā, ar kuru Viņš mūs pirmais ir mīlējis un darījis brīvus no velna varas, Viņš turpina rūpēties par mums un uztur mūsu ticību. Tur kur ir ticība, tur Dievs tiek pagodināts, cilvēki saņem grēku piedošanu, Dieva patiesības vārdā iegūst mieru un prieku par Pestītāja apsolīto mūžīgo dzīvošanu. Kur ticības nav, tur ir tikai velns, elle, sāpes, ciešanas un briesmīgs gals. Tādēļ ticība un Kristībā saņemtā žēlastība, mums jāsargā kā savs acuraugs, vairāk par savu miesu un tās dzīvību. Šādā ticības pilnā paļāvībā iesim ik reizi pie altāra, lai saņemtu Kristus svēto miesu un asinis. Šīs svētās lietas šķīstīs mūs no visa veida ļaunuma, dzīs prom velnu un ļaunos garus, kas ap mums tinas un uzmācas dvēselei un miesai, gribēdami mūs saplosīt un aprīt. Paliksim stipri mūsu Kungā un Viņa dotajā vārdā. Dieva vārda aizsardzība ir tā stiprā pils, tas cietoksnis, tas drošais aizsargvalnis, kas nostiprina ieeju mūsu sirdī. Mūsu sirds durvīm jābūt labi apsargātām, labi nocietinātām, jo ik brīdi neskaitāms daudzums nešķīsto garu grib ielauzties caur durvīm un atkal ņemt mājvietu mūsu dvēselē.

Lai cik lieli un biedējoši ir pretinieku karapulki Dieva palīdzība un spēks tomēr ir varenāka par jebkuru pretinieku un ienaidnieku.

Ja mēs piederam Kristum, tad mums nav nekādas darīšanas ar velnu. Kristus mūs ir atbrīvojis, Kristus mūs dziedina, un aizstāv. Ja tik mēs paliekam pie Kristus. Amen.

Osvalds Miglons