Sprediķis – 13.03.2022.

Reminiscere- nekad neaizmirsti- tā Baznīcas gada gājumā tiek saukta šī svētdiena Gavēņa laikā. Vienmēr atcerēsimies tos svētīgos brīžus, kurus esam pavadījuši kopā ar Dievu – savu mīļo Pestītāju. Gan tos varenos un iespaidīgos piedzīvojumus, gan arī tos vienkāršos un ikdienišķos, jo bieži vien tieši tajos Dievs mums var tik pārsteidzoši atklāties. Lai Dieva svētītām atklāsmēm piepildīts ikviens dzīves mirklis mūsu ikdienā!

Un pēc sešām dienām Jēzus ņēma Pēteri un Jēkabu un viņa brāli Jāni un veda tos savrup uz augstu kalnu, un tika apskaidrots viņu priekšā, un Viņa vaigs spīdēja kā saule, un Viņa drēbes kļuva baltas kā gaisma. Un redzi, tiem parādījās Mozus un Ēlija un runāja ar Viņu. Pēteris griezās pie Jēzus un sacīja: “Kungs, šeit mums ir labi. Ja Tu gribi, es celšu šeitan trīs teltis – vienu Tev, vienu Mozum un vienu Ēlijam.” Tam vēl runājot, redzi, spoža padebess tos apēnoja, un redzi, balss no padebess sacīja: “Šis ir Mans mīļais Dēls, pie kura Man labs prāts; To jums būs klausīt.” Kad mācekļi to dzirdēja, tie krita uz sava vaiga un ļoti izbijās. Bet Jēzus pienāca pie tiem, aizskāra tos un sacīja: “Celieties un nebīstieties!” Bet, kad tie savas acis pacēla, tie neredzēja neviena kā tikai Jēzu vien. Un, no kalna nokāpjot, Jēzus tiem pavēlēja un sacīja: “Par šo parādību nestāstiet nevienam, tiekāms Cilvēka Dēls nebūs no miroņiem uzcēlies. (Mt.17:1-9)

Reminiscere – (latv. piemini, nekad neaizmirsti ) – tā Baznīcas kalendārā tiek saukta šī kārtējā svētdiena Gavēņa laikā. Piemini, atceries un neaizmirsti visu, ko Kungs ir tevis labā darījis. Atsauc atmiņā tos brīžus un mirkļus, kad Dievs ar savu mīlestības un žēlastības pilno klātbūtni ir bijis tev ļoti tuvu klāt, ir pat pieskāries tev un runājis uz tevi. Kad esi ieraudzījis Dievu visā viņā godības varenībā un krāšņumā. Tieši tā, kā to varam lasīt un izdzīvot šodienas Evaņģēlijā aprakstītajā notikumā.

Jēzus saviem trim visdedzīgākiem mācekļiem nolēma ļaut piedzīvot kaut ko ļoti īpašu, vēl līdz šim nepieredzētu un neparastu: uz īsu brīdi dot ieskatu pārpasaulīgā realitātē, atklāt un parādīt viņiem savu patieso – dievišķo – esamību. Pašiem personīgi to redzēt un par to pārliecināties. Tā arī apustulis Pēteris vēlāk liecinās un rakstīs šīs rindas savā otrajā vēstulē:

Nevis izgudrotām pasakām sekodami, mēs jums esam sludinājuši mūsu Jēzus Kristus spēku un atnākšanu, bet kā tādi, kas esam kļuvuši Viņa varenības aculiecinieki. Jo toreiz, kad Dievs Tēvs Viņu, godā celdams, apskaidroja, Viņam atskanēja šāda balss no augsti cēlās godības: “Šis ir Mans mīļais Dēls, uz ko Man ir labs prāts.” Šo balsi mēs dzirdējām atskanam no debesīm, kad mēs līdz ar Viņu bijām uz svētā kalna. 2.Pēt.1;16.-18.

Kristus ar saviem trim sekotājiem dodas savrup uz kādu kalnu. Bībelē kalns ir apzīmējums vietai, kur cilvēks sastopas ar Dievu.

Sinaja kalnā Dievs deva Mozum baušļus. Elija tika uzņemts Debesīs, kad viņš bija uzkāpis kalnā. Ābrahāms kopā ar dēlu Īzaku devās uz Dieva norādīto kalnu, lai Dievam pienestu upuri. Ciānas kalnā tika uzcelts varenais Jeruzalemes templis, kur notika Dieva pielūgšana un upuru nešana, tādēļ līdz pat šai dienai Baznīcas tiek būvētas lokālā pacēluma vietās.

Būt savrup kopā ar Kristu un saviem ticības līdzgaitniekiem, piedzīvot dziļi personisku Kristus atklāsmi sev un arī saviem ticības brāļiem un māsām. Ne lielajā sekotāju pulkā, kur Jēzus rādīja savus brīnuma darbus dziedinādams un ļaunos garus izdzīdams, kā arī mirušos augšāmceldams, mācekļi piedzīvoja šo apskaidrošanas brīdi, bet mazajā, draudzīgajā kopībā esot.

Ģimenē, Dievu kopā slavējot un lūdzot, savā draudzē dievkalpojumos un citās garīgās aktivitātēs esot, kā arī, satiekot kādu ticības brāli vai māsu, arī mēs ikviens varam baudīt Dieva klātnību un spēku. Tieši tā kā to pats Jēzus ir norādījis Mt. 18; 20. Jo kur divi vai trīs ir sapulcējušies manā vārdā, tur Es esmu viņu vidū. Mums vajag izmantot ikvienu Dieva doto iespēju būt Viņa tuvumā, saņemt un piedzīvot mūsu Kunga godības atklāsmes. Gan tad, kad esam vienatnē, klusumā un mierā kopā ar savu Kungu, gan arī tad, kad kopīgi ar ticības draugiem lasām Rakstus un lūdzamies, liecinām un dalāmies viens ar otru savā ticības pieredzē. Katrā šādā tikšanās reizē Dievs ik reizi mums atklājas aizvien no jauna. Tad arī mums, tāpat kā Pēterim gribas sacīt: Te mums ir labi, paliksim ilgāk kopā, vēl nešķirsimies, izbaudīsim šo kopā esības mirkli, jo kad atkal Dievs dos mums satikties.

Dievs saka – “Viņu, manu mīļo Dēlu, klausiet”. Vai mēs Viņu klausām, darām un dzīvojam tā, kā aicina Dieva vārds. Kāda ir mūsu dzīve Dieva priekšā? Viena no lielākajām kristiešu problēmām ir tā, ka ticība un dzīve daudziem pastāv līdzās, viena otru neietekmējot. Cilvēks var ļoti pareizi ticēt un ļoti aplami dzīvot. Un tas patiesi ir nopietns apdraudējums. Nav iespējams pieņemt Jēzu par savu Kungu, bet turpināt dzīvot agrāko dzīvi paklausībā velna melīgajiem piedāvājumiem un ticēt, ka būsi debesīs. Cilvēki, kuri tic, ka pietiek ar reizi mūžā pateiktu ‘jā” altāra priekšā iesvētību dienā vai formāli noskaitītu Mūsu Tēvs lūgšanu, kā tādu iemācītu „dzejolīti”, lai tiktu izglābti, sevi smagi piemāna un piekrāpj. Tādēļ arī mūsu dzīvē ik pa laikam pienāk brīži, kuros Kristus mūs aicina sev līdz un ved Apskaidrošanas kalnā, lai nostabilizētu iegūto ticību, veicinātu paļāvību un uzticēšanos Dieva vadībai, kā arī lai mēs Kristū piedzīvotu savu patieso Glābēju un Pestītāju no grēka, nāves un velna sētās iznīcības varas. Tas notiek tad, kad savā dzīvē piedzīvojam kādus pārdabiskus notikumus, caur kuriem Dievs mūs uzrunā vai brīdina no liktenīgām kļūdām, vai arī pasargā no nelaimēm, vai arī brīnumaini izdziedina no slimībām, vai pat atgriež no nomiršanas. Pēc tādiem notikumiem cilvēka dzīve tiek satricināta un domāšana izmainīta. Tad parasti cilvēks sāk meklēt Dievu arī plašāk un dziļāk – vēlas vairāk uzzināt un personīgāk Viņu iepazīt. Dieva griba ir, lai Dieva bērni vadītu savu dzīves laiku svētā dzīvošanā, lai viņos nemitīgi norisinātos šī virzība, kura mudina cilvēkus iet no nekrietnā, nešķīstā un nesvētā uz pilnīgo un svēto. 3. Mz 19;2. “… topiet svēti, tāpēc ka Es, Tas Kungs, jūsu Dievs esmu svēts”. Tas nozīmē, ka Dievs sagaida no mums, lai topam svēti un pārstājam kalpot grēkam. Tā ir svētdzīve, uz kuru Dievs aicina savus ļaudis – tā ir jāizdzīvo gan Garā, gan arī miesā, jo miesa ir Dieva Gara mājvieta ikvienā no mums. Tomēr visi cilvēku centieni tapt svētiem pašu spēkiem ir tukši un nepiepildīti pat tad, ja kādam izdodas sasniegt labus rezultātus reliģiskā askēzē un savu miesas diktēto vēlmju apslāpēšanā. Bez Jēzus, Dieva Dēla, jebkura svēttapšana ir bezcerīga. Dieva vārds, Svētā Gara vadībā, izgaismo šo procesu un vada ikvienu Kristus aicinātu dvēseli pa nepārtrauktu apskaidrības ceļu. Tā ir acīm redzama pārmaiņu un jaunattīstības gaita. Kad cilvēks savā dzīvē top Svētā Gara uzrunāts un piedzīvo atklātu Dieva spēku, tad tas izmaina visu cilvēka dzīvi. Nekas vairs nenotiek tā, kā agrāk ir bijis ierasts. Nu šāda cilvēka dzīve ir pakārtota Dieva vārdam, jo vārdā un Sakramentā ir skatāma un baudāma visa Kunga pilnība. Jēzus Kristus ir tas pats vakar, šodien un mūžīgi. Tāpat, kā savas darbības laikā virs zemes, arī šodien Viņš meklē cilvēkus, kurus paņemt līdzi uz Apskaidrošanas kalnu, lai viņu priekšā atklātu Sevi daudz lielākā spēkā un godībā. Atklātu Sevi kā Mesiju, Glābēju, kā Dievu, kurš var un grib palīdzēt mums ikvienam. Ejot kopā ar Kristu pretī Golgātai, vienmēr meklēsim šo apskaidrojošo Dieva tuvumu. Amen.

Osvalds Miglons