Sprediķis – 06.03.2022.

Labrīt, Dieva mīļotie! Smagi pārbaudījumi, prātam neaptveramas traģēdijas, viss tas, kas šobrīd notiek Ukrainā, liek daudziem jautāt: Dievs, vai Tu esi savā vietā, vai Tu kontrolē situāciju? Lasot Ābrahāma pārbaudījuma stāstu, iespējams kāda atbilde mums tiks dota. Lai Dieva Gars darbojas, lai Dieva miers un žēlastība mūs ikvienu sargā un vada. Svētītu jauno nedēļu!

Un notika, ka pēc šīm lietām Dievs pārbaudīja Ābrahāmu un viņam sacīja: “Ābrahām!” Un tas atbildēja: “Te es esmu.” 2 Tad Viņš teica: “Ņem savu vienīgo dēlu, kuru tu mīli, Īzāku, un ej uz Morija zemi un upurē to tur par dedzināmo upuri uz kāda no kalniem, kuru Es tev norādīšu.” 3 Un Ābrahāms no rīta posās ceļam; apsegloja savu ēzeli, paņēma sev līdzi divus savus puišus, kā arī savu dēlu Īzāku; sacirta malku dedzināmam upurim un devās uz to vietu, kuru Dievs viņam bija norādījis. 4 Un trešajā dienā Ābrahāms pacēla savas acis un ieraudzīja to vietu iztālēm. 5 Un Ābrahāms sacīja saviem puišiem: “Palieciet jūs ar ēzeli šeit. Bet es ar zēnu gribu iet turp, un mēs gribam pielūgt, bet pēc tam atkal atgriezīsimies pie jums.” 6 Un Ābrahāms paņēma dedzināmo malku un to uzlika Īzākam, savam dēlam, bet pats savā rokā ņēma uguni un nazi, un abi soļoja viens otram līdzās. 7 Tad Īzāks sacīja Ābrahāmam, savam tēvam: “Mans tēvs!” Un viņš sacīja: “Te es esmu, mans bērns.” Tas sacīja: “Te ir uguns un malka, bet kur tad ir upurējamais jērs?” 8 Ābrahāms sacīja: “Gan Dievs pats izraudzīs sev jēru upurim, mans dēls.” Un abi soļoja viens otram līdzās. 9 Un tie nonāca līdz vietai, kādu tam Dievs bija noteicis, un Ābrahāms uzcēla tur altāri, sakārtoja malku, sasēja savu dēlu Īzāku un uzcēla to uz altāra virs malkas. 10 Un Ābrahāms izstiepa savu roku un satvēra nazi, lai nokautu savu dēlu. 11 Bet Dieva eņģelis no debesīm sauca viņam: “Ābrahām! Ābrahām!” 12 Bet tas sacīja: “Te es esmu.” Un viņš sacīja: “Neizstiep savu roku pret savu dēlu un nedari tam it nekā, jo tagad Es zinu, ka tu bīsties Dieva un neesi taupījis savu vienīgo dēlu Manis labad.” 13 Un Ābrahāms pacēla savas acis un ieraudzīja aunu aiz sevis, kas ar saviem ragiem bija saķēries krūmājos, un Ābrahāms piegāja klāt, paņēma aunu un nolika to par dedzināmo upuri sava dēla vietā. 14 Un Ābrahāms nosauca šīs vietas vārdu: Jahve-jire. Tā vēl šodien mēdz teikt: uz kalna — Dievs izredz. 1.Moz.22; 1.-14.

Rīgas Svētās Trīsvienības luteriskajā baznīcā ir altārglezna, kurā attēlots kāds iespaidīgs Vecā Derībā aprakstīts notikums. Īzaka upurēšana. Sirms, bārdains vīrs ir pacēlis roku ar tajā esošo nazi pār upura altāri uz kura atrodas sasiets zēns. Blakus eņģelis, kurš pēdējā brīdī attur Ābrahāmu. Gan šī altāra glezna, gan arī Bībelē aprakstītais notikums, pirmajā brīdī pārsteidz un daudzos noteikti izraisa tādas pretrunīgas sajūtas. Tas mūs šokē, liek uzmesties zosādai un purinoši šermuļi izskrien “caur kauliem”. Pirmā reakcija uz to ir protests. Protests pret tādu Dievu, kurš prasa tik nežēlīgu pārbaudi. Arī protests pret tādu tēvu, kurš paklausa tik absurdam un neprātīgam Dieva pamudinājumam. Kā jums šķiet – kāpēc šis notikums ir aprakstīts Bībelē, no kuras savukārt mākslinieki ir smēlušies iedvesmu saviem sakrālajiem darbiem, jo šī jau nav vienīgā tāda veida glezna pasaulē? Vai Dieva primārais nodoms nav mūs aizskart un satricināt, sapurināt līdz pašiem sirds dziļumiem. Tas nav skaistos vārdos ietērpts vēstījums par Dievu, bet patiesa realitāte pie kuras itin bieži piedauzāmies, aizķeramies un paklūpam. Šī realitāte nepaslīd bez sekām mums garām, jo tajā iedziļinoties, esam spiesti piedzīvot: ticība Dievam nav kāda patīkama mūsu dzīvei piekabināma nodarbe. Ticība ir dziļa un nopietna pieredze, kas prasa sastapties ar visu mūsu dzīves īstenības baigumu, absurdumu, dažbrīd pat totālu neloģiskumu. Tikai izejot cauri šādai īstenībai, top tā īstā ticība, kas mūs pārveido, atbrīvo un ved pretī piepildītai dzīvei. Ābrahāms, mūsu ticības tēvs, kā viņu raksturo Bībele, gan Vecajā, gan Jaunajā Derībā ne reizi vien tiek minēts viņa vārds. Ābrahāms – cilvēks, kurš uzticējās Dievam visās lietās un bija pilnībā paklausīgs Dieva norādījumiem. Viņš, Dieva noliktiem pārbaudījumiem cauri ejot, iemantoja pieredzi, kurā ticība Dievam kļuva brīva no jebkādiem ārējiem apstākļiem un ietekmes. Ābrahāms to ir pārbaudījis un uzticas ikvienam Dieva sacītam vārdam kā nešaubīgai un negrozāmai patiesībai. Kad lasām Bībeli, rodam dažādus cilvēkus, kurus Dievs vada cauri visneiedomājamākiem pārbaudījumiem un grūtībām, lai viņi iemācītos saprast paši sevi, lai viņi būtu gatavi brīvai un neietekmētai garīgai dzīvei. Kristīgā ticība nerodas lasot gudras grāmatas, tā ir skaidra un dziļa mūsu dzīves izpratne. Tikai sastopoties ar šķietami nepanesamām un arī bezjēdzīgām dzīves epizodēm, mēs iemācāmies saprast ticības dziļāko nozīmi. Ticību kā cilvēka atkarību tikai un vienīgi no Dieva, kura ļauj mums dzīvot un pastāvēt šajā pasaulē tādā, kāda tā ir. Ābrahāms bija guvis milzīgu pieredzi attiecībās ar Dievu. Viņš bija uzrunājis Ābrahāmu, licis doties no dzimtās vietas uz svešu tālu un nepazīstamu zemi – Kanaānu. Dievs arī bija devis viņam apsolījumu par daudziem pēcnācējiem, kuri piepildīs zemi, bet Ābrahāmam un viņa sievai Sārai, jau 75 gadus veciem esot, vēl nebija neviena bērna. Dievs deva apsolījumus, kad ārēji raugoties, vairs nebija nekāda cerības pamata uz to piepildījumu. Un tikai pēc vairākiem gadu desmitiem – no apsolījuma pasludināšanas brīža bija pagājuši 25 gadi un Ābrahāms jau bija 100 gadus vecs, tad piedzima viņam apsolījuma dēls Īzaks. Tā Dievs viņu un viņa ticības pieredzi atbrīvoja no jebkādām ārējām atkarībām un nosacījumiem. Ar šo zēnu Ābrahāmam saistījās visas nākotnes cerības, kā to Dievs viņam bija apsolījis. Bet tad pēkšņi Dievs no viņa prasa, ko tādu, kas sagrauj un iznīcina visas līdz šim esošās cerības, visu apsolījumā balstīto pamatu. Vai ne tā? Tas, ko Dievs liek Ābrahāmam darīt ar viņa mīļo puisēnu, ir pretī visai lietu dabiskajai kārtībai, pilnīgs absurds un neprātība. Tikko iegūtais, viss, uz ko liktas cerības nu ir atkal jāatdod. Smagi ir to dzirdēt, vēl grūtāk akceptēt un pavisam neiespējami liekas paklausīt Dieva pamudinājumam. Taču Ābrahāms paklausa Dieva teiktajam, dodas ceļā, atkal svešā un nezināmā. “Moriah” – ebreju valodā nozīmē – Dieva izraudzīts. Arī mūsu dzīvē ik pa brīdim Dievs šādus pavērsienus rada un saka mums: dodies tur, kur Es Esmu kādiem notikumiem tavā dzīvē ceļu un vietu sagatavojis, ej turp, kur Es tevi vedīšu. Šis ceļš tavā dzīvē būs pirmo reizi ejams, tomēr uzticies Man, Es saglabāju virsuzraudzību un kontroli pār visu notiekošo. Dievs vienmēr ir kopā ar mums, Viņš neatstāj mūs neziņā, ja vien mēs spējam Viņam pilnībā uzticēties un nodoties. Ābrahāmam tas bija garš ceļš, trīs dienu garumā. Kas viņā notika, ko viņš pārdzīvoja – mēs varam to sevī izjust un līdzi izdzīvot, visus tos jautājumus un atbildes, kas gāja cauri šī sirmā vīra sirdij. Pārdomāt to savās un Dieva attiecībās. Vesela izjūtu un emociju gamma – naids, protests, sacelšanās, arī iekšējs miers un klusums. Gan jau esam šādus brīžus piedzīvojuši un pilnīgi iespējams, ka vēl ne mazums piedzīvosim. Tad atcerēsimies šo svarīgo lietu – tikai, esot kopā ar Dievu, spēsim no tām rast izeju. Šodienas notikumu apcerot, redzam kā tiek pretnostatīti mūsu grūtībās radušies protesti iepretī paša Dieva pārdzīvotajam. Tas mums palīdz saprast, ko Dievam nozīmēja upurēt savu vienīgo Dēlu mūsu grēku izpirkuma dēļ. Vai Dievam bija viegli to izdarīt – arī Viņa Tēva sirds tika sāpēs saplosīta. Ko mēs ikviens esam gatavi nest kā savu upuri? Vai esam gatavi atdot Dievam visvērtīgāko un visdārgāko no sevis?

Īzaks bija Dieva dotais apsolījuma bērns Ābrahāmam. Arī mēs ikviens no Dieva visas lietas saņemam, bet tik bieži to aizmirstam. Dievs Ābrahāmu pārbaudīja, vai viņš vēl aizvien savu zēnu uzskata kā sev nepiederošu, kā Dieva dāvinātu un Dievam arī piederošu. Kāds ir mūsu garīgais skatījums uz to, kas mums pieder? Vai esam tikai saņēmēji, jeb jūtamies kā īpašnieki un valdītāji visā tajā, ko Dievs mums ir devis? Vai spējam dzīvot no saņemtās Dieva žēlastības, jeb arī dzīvojam no savām dzīves pretenzijām attiecībā uz visu, kas ar mums notiek? Kāda ir Dieva vieta mūsu dzīvē – vai primārā, jeb kaut kur tālāk atvirzīta un visam pārējam pakārtota? Iegaumēsim un vienmēr atcerēsimies – viss šajā pasaulē pieder Dievam – gan viss, kas ir mums apkārt un ko lietojam ikdienā. Arī mēs paši, mūsu bērni un mazbērni, ikviens mums tuvais un mīļais cilvēks – viss pieder Dievam. Tādēļ arī Dievam ir tiesības un vara rīkoties ar to, kas ir Viņa, kā Viņš to redz par labu un svētīgu esam. Šobrīd nežēlīgais karš Ukrainā arī liek uzdot daudz jautājumus Dievam- kāpēc? Kāpēc Dievs Tu to visu pieļauj, kāpēc neiemaisies un neapturi varmācīgo agresoru rīcību? Mums Dieva tālredzību grūti satvert un pieņemt, Viņš zina kāds arī šim, mūsuprāt šausmīgajam karam būs gala iznākums, kāda būs Viņa pamācība vai audzinošais padoms attiecībā uz valstīm, to vadītājiem un tautām. Mums atliek vien lūgt: vairo un stiprinu mūsu ticību, māci uzticēties un paļauties uz Tevi, dod spēku un izturību dzīves nedienās un grūtībās!

Osvalds Miglons