Sprediķis – 27.02.2022.

Sveiciens saules pielietā rītā! Brīnišķīga un skaista Dieva žēlastības diena uzaususi. Arī mēs uz Dievu ceram, kaut ko sagaidām no Viņa. Vai zinām, kas tas ir, vai protam savas vajadzības Dievam skaidri pavēstīt? Par to šodienas Dieva vārdā. Lai svētības un miera pilns jaunās nedēļas gājums!

Un, tos divpadsmit pie Sevis ņēmis, Viņš tiem sacīja: “Redziet, mēs noejam uz Jeruzālemi, lai piepildītos viss, ko pravieši rakstījuši par Cilvēka Dēlu. Viņu nodos pagānu rokās, apsmies, nonievās un apspļaudīs, šaustīs ar pātagām un nonāvēs, bet trešajā dienā Viņš celsies augšām.” Bet viņi no tā neko nesaprata; tumšs bija viņiem šis vārds, un tie to nevarēja saprast. Bet, kad Viņš tuvojās Jērikai, kāds akls tur sēdēja ceļmalā un ubagoja. Dzirdēdams ļaužu barus garām ejam, viņš sāka taujāt, kas tur esot. Tad viņam pateica, ka Jēzus Nācarietis ejot garām. Tad viņš sauca: “Jēzu, Dāvida dēls, apžēlojies par mani!” Tie, kas priekšā gāja, viņu apsauca, lai tas ciešot klusu. Bet viņš vēl stiprāk kliedza: “Tu Dāvida dēls, apžēlojies par mani!” Tad Jēzus apstājās un lika to atvest pie Sevis. Kad tas bija pienācis klāt, Viņš tam jautāja: “Ko tu gribi, lai Es tev daru?” Tas atbildēja: “Kungs, ka es varu redzēt.” Tad Jēzus viņam sacīja: “Esi redzīgs, tava ticība tev ir palīdzējusi.” Un tūliņ viņš kļuva redzīgs un gāja viņiem līdzi, Dievu slavēdams. Un visa tauta, to redzēdama, deva Dievam godu. Lk. 18; 31-43.

Baznīcas gada ritumā esam pietuvojušies Ciešanu laika sākumam. Trešdien ir Pelnu diena, ar to iesākas 40 dienu ilgais posms, kas baznīcas tradīcijā vienmēr ir saistījies ar paaugstinātu garīgu aktivitāti. Kristus ar mācekļiem dodas uz Jeruzalemi, lai piepildītu savu galveno uzdevumu, kura dēļ Viņš tika sūtīts mūsu vidū – pabeigt un piepildīt Dieva Tēva iecerēto cilvēces pestīšanas plānu. Kārtējo reizi Viņš saviem mācekļiem – tiem 12 toreiz, kā arī mums ikvienam šodien, atklāj, ka tā nav viegla misija. Jēzus, uzrunājot savus divpadsmit mācekļus, iesāk ar zīmīgu vārdu: Redziet…” Jēzus aicina skatīties un saredzēt savās ciešanās, nāvē un augšāmcelšanās notikumā cilvēka patiesāko un drošāko cerību iznīcības priekšā. Lai mēs skaidrāk kā vēl jebkad ieraudzītu, ka Dievam nav vienaldzīga mūsu grēka cauraustā dzīve. Mēs ikviens Viņam esam svarīgi, Viņam rūp viss, kas ar mums notiek, Viņš nāk, lai mūs izglābtu un ir gatavs cilvēka vietā iznest visu grēka soda un lāsta smagumu, pretī bieži vien saņemot nicinājumu, zaimus un noraidījumu. Arī mēs ikviens esam aicināti līdzi doties Kristum šajā ceļā. Ar savu apņemšanos šajā laikā vairāk pievērsties garīgām aktivitātēm mēs apliecinām – ja Kristus manis dēļ tik daudz ir darījis, vai tad arī es nevaru kopā ar Viņu atteikties no jebkādas grēcīgas rīcības, mācīties būt savaldīgāks, piedodošāks, pazemīgāks, vairāk lūgties un Dieva vārdā būt. Pagodināt savu Kungu Jēzu Kristu ar visu , kas man ir un pieder. Ar sevi, savu miesu un dvēseli, ar visu savu mantību un iedzīvi, kas man no Dieva ir dota. Vairot savu garīgo potenciālu, lai redzīgāks kļūtu ar savu sirdi un dvēseli, lai ikdienā mazāk ietekmētos no pasaules un visa grēcīgā, kas mīt tajā.

Ciešanu laika pieredze un prakse ir tā, kas mūs tuvina Kristum, ļauj piedzīvot kādus īpašus tikšanās brīžus ar Viņu. Viens šāds brīdis ir atainots šodienas Evaņģēlijā atainotā notikumā.

Kāds akls vīrs sēž ceļa malā un ubago. Skatu nav grūti iztēloties. Cilvēks uz ceļiem, ģērbies skrandās, rokas izstiepis, lūdz žēlastības dāvanas no garāmgājējiem, kuri savā aizņemtībā traucas viņam garām, mēģinot viņu ignorēt, izliekoties viņu neredzam. Pasaule viņu nepazīst. Viņš ir vēl viens nepazīstams nabags, kas sēž nomalē, kurš nevienam nav vajadzīgs. Bet viņam ir vārds. Lūka to nemin, bet mēs zinām no Marka evaņģēlija, ka šo aklo vīru sauc Bartimejs – Timeja dēls. Interesanti, ka pasaulei viņš ir aizmirsts, atstumts, bezpalīdzīgs un nožēlojams akls ubags ceļmalā, toties Svētais Gars lika evaņģēlistam piefiksēt viņa vārdu, jo neviens netiek aizmirsts Dieva priekšā.

Bartimejs dzird, ka tuvojas liels ļaužu pūlis. Ubagam tas nozīmē lielāku iespēju nopelnīt. Tādēļ viņš taujā – kas tie ir par cilvēkiem, kas tuvojas?

Kad Bartimejam pavēstī, ka tas ir Jēzus ar saviem mācekļiem, kas tur nāk, viņš saprot, ka tagad ir viņa iespējas laiks un to nedrīkst palaist garām. Viņš bija dzirdējis no citiem par Jēzu, jo visa zeme runāja par Viņu. Tagad ir viņa pestīšanas diena, jo Jēzus ir tuvu. Viņš negrib palaist garām savu vienīgo un varbūt pēdējo iespēju, tādēļ sauc skaļā balsī “Jēzu, Dāvida dēls, apžēlojies par mani!” Jēzus nosaukšana par Dāvida dēlu, bija ticības apliecinājums. Tas bija šī aklā vīra sirds kliedziens un sauciens uz Jēzu: “Jēzu! Mans glābējs! Apžēlojies par mani!” Kad kādi mēģināja viņu apklusināt, viņš kliedza vēl skaļāk. Jo vairāk viņu apkārtējie mēģināja apklusināt, jo spēcīgāk viņš sauca. Viņš nevēlējās palaist Jēzu garām.

Ko Jēzus dara? Viņš apstājas. Vai esat bijuši lielā pūlī, kas pats no sevis virzās uz priekšu? Apstāties ir grūti, ja ne neiespējami. Jēzus apzināti apstājas, kad dzird Bartimeju saucam. Pūlis arī apstājas. Viss apstājas, kad Jēzus pievērš uzmanību šim nabadzīgajam, nožēlojamam, aizmirstajam, atstumtajam aklajam vīram. Viss apstājas un gaida. Ko Jēzus darīs. Jēzus liek Bartimeju atvest pie sevis.

Paldies Dievam, ka Bartimejam līdzās ir arī saprotoši un iejūtīgi cilvēki – tādi, kuri iedrošina aklo vīru, palīdz viņam celties un ved pie Jēzus. Cilvēki saprot, ka arī viņam ir nepieciešama mīlestība un dziedināšana. Ir tik svarīgi pamanīt otra cilvēka sāpes, grūtības, nevarību un sniegt palīdzīgu roku.

Jēzus jautājums : „Ko tu gribi, lai Es tev daru?” Liekas, ka nevietā. Bet, tomēr Jēzus liek aklajam izteikt vārdos to, ko šis nelaimīgais patiešām gaida no Pestītāja. Aklais teica: „Es gribu redzēt, jo tā ir manas problēmas sakne”. Kāda ir tava problēma, ko tu cilvēcīgiem spēkiem nespēj atrisināt?. Šim jautājumam ir svarīga nozīme katram no mums. Ko es gribu, lai Jēzus man dara? Jēzus vienmēr ir tepat. Un Viņš mums vaicā nevis tāpēc, ka nezina, bet tādēļ, lai mēs paši būtu skaidrībā paši par sevi un savām vajadzībām. Lai mācītos tās skaidri noformulēt un nest Kunga priekšā. Ir ļoti vērtīgi izlūgt konkrētas žēlastības dāvanas no Dieva, jo kad lūdzam konkrēti, un Dievs atbild tikpat konkrēti, tad mūsu ticība tiek stiprināta un mēs piedzīvojam Viņu personīgāk. Vai mēs zinām, ko konkrēti vēlamies no Kristus saņemt???

“Esi redzīgs, tava ticība tev ir palīdzējusi.” teica Jēzus.Ticībai uz Dievu un Viņa varenajiem darbiem ir milzīgs spēks. Jēzus arī saka: “Tas visu spēj, kas tic.” Mēs tik bieži esam svārstīgi un nenoturīgi savā ticībā. Ticības spēkā mēs sevi varam pārbaudīt Dieva priekšā, izzināt kāds ir mūsu sirds stāvoklis Dieva priekšā.

Esot Ciešanu laikā, mums īpaši vajadzētu pievērst vairāk uzmanības savam garīgajam stāvoklim. Jēzus ir tuvu. Viņš nekur nav pazudis. Bieži mēs uzvedamies tā, it kā Jēzus spēlētu paslēpes ar mums un mums Viņš ir jāatrod. Bet īstenība ir citāda. Viņš ir tepat. Un Viņš mums vaicā: ko tu gribi? Viņš to vaicā nevis tāpēc, ka nezina, bet tādēļ, lai mēs paši saprastu, un piedzīvotu, kā Viņš to piepilda. Vai mēs zinām, ko konkrēti vēlamies no Kristus saņemt??? Bartimejs zināja. Viņš pazina Dieva labvēlību, žēlastību un mīlestību. Šodien vēstules lasījumā dzirdējām šos vārdus par mīlestību: “mīlestība ir pacietīga, mīlestība ir labvēlīga, tā nav greizsirdīga; mīlestība nelielās, tā nav uzpūtīga. Tā nav nepiedienīga, nemeklē savu pašas labumu, neskaišas, nepiemin ļaunu. Tā nepriecājas par netaisnību, bet priecājas par patiesību. Tā panes visu un uzticas visam, tā cer uz visu un iztur visu. Mīlestība nekad nebeidzas” /1Kor 13:4-8/. Jēzus ir mīlestība. Jēzus rīkojas mīlestībā. Viss, ko Viņš dara, ir mīlestības motivēts. Viņš ir šeit. Ko tu gribi, lai Viņš tev dara? Lai šis Ciešanu laiks kalpo tam, ka mēs ikviens saprastu, cik nozīmīga un svarīga ir redzēšana ar Gara skaidrotu sirdi, lai Jēzu ieraudzītu, iepazītu un iemīlētu kā savu Pestītāju, kā draugu, kas ikdienā vienmēr mums ir līdzās. Amen.

Osvalds Miglons