“Mana Madliena” 2013. gada oktobris

Svētku dievkalpojums Madlienā – Madlienas evaņģēliski luteriskai baznīcai 575.

“Tādā laikmetā kā šis nesacīt Kristum „nē” jau var šķist liela lieta. Taču ziniet — neviens no jums nav spiests mūžīgi palikt pie sliekšņa. Ikviens cilvēks šai pašā brīdī var sacīt: “Kungs Jēzu, ienāc manī un pārveido manu dzīvi!” (arh. J. Vanags)

8. Septembra svētdienas rīts – saules staru un siltuma pieliets, kā spoža gaisma no debesīm! Tā bija brīnumjauka un svētīga dzimšanas dienas dāvana Madlienas evaņģēliski luteriskai baznīcai savā 575. gadadienā, kā arī skaists mudinājums madlieniešiem mosties un svētdienas rītā doties uz baznīcu. Gaišais rīts un siltie saules stari kā glāsti iepriecināja visus Madlienas draudzes locekļus un svētku dievkalpojuma apmeklētājus.

Madlienas evaņģēliski luteriskai draudzei katra svētdiena tiek pavadīta šajā senajā dievnamā, kas sevī glabā visa Madlienas pagasta nozīmīgākos stāstus, sākot jau ar torni, altāri, ērģelēm un cilvēkiem, kas šeit dzīvojuši, krituši brīvības cīņās un tikuši iesvētīti, kā, piemēram, rakstnieks Garlībs Merķelis. Madlienas baznīca ir skaistākais un gaišākais nams Madlienā, bet ne jau fasāde ir tā, kas par to liecina, bet gan cilvēki, kuri tajā mitinās un darbojās. Brīnišķīgākais jau ir tas, ka tas ir Dieva nams, kurā gaidīts ir ikviens. Esot Madlienā, man pašai vienmēr ir liels prieks redzēt un sastapt Madlienas evaņģēliski luteriskās draudzes vadītāju Rasmu Vērpēju, kura ar savu gaišo smaidu un labestīgo attieksmi pret visiem, spēj iepriecināt, uzmundrināt, un sirsniņai paliek mājīgi… Ar tikpat gaišu skatienu, pie Madlienas baznīcas Rasma sagaidīja 8. septembra svētku dievkalpojuma apmeklētājus. Kopā ar viņu pie baznīcas durvīm visus sagaida arī Normunds Ševels un, ieejot baznīcā, Lilija Paegle tālāk aicina un iedrošina ieņemt pirmās rindas tuvāk altārim. Jau sperot pirmos soļus pāri baznīcas slieksnim, uz akmeņainās klona grīdas, jutos kā ieejam citā laikmetā. Un, redzot aizpildītās solu rindas, pilnīgi neapzināti, pārņem mājīga sajūta un prieks par Madlienas iedzīvotājiem, kuri rod mierinājumu baznīcā un nepieciešamību pēc Dieva klātbūtnes viņu dzīvē. Šai rītā Madlienas baznīcā uz dievkalpojumu bija ieradušies arī Madlienas pagasta pārvaldes vadītājs Ojārs Atslēdziņš un Ogres novada domes priekšsēdētājs Edvīns Bartkevičs.

Dieva klātbūtne manā dzīvē ir neatņemama katru dienu, kaut vai apzinoties un pateicoties par šo dienu. Viņa ietekmi uz dzīvē piedzīvoto ir neapšaubāma un tik spēcīgi jūtama. Laikam jau tāpēc tik droša eju uz priekšu. Šī svētdiena un svētku dievkalpojums Madlienā man nozīmēja ļoti daudz, jo tā bija pirmā reize, kad iegāju Madlienas dievnamā un pirmā reize, kad piedalījos luterāņu dievkalpojumā. Man nav svarīgi, kādā baznīcā es atrodos, bet vērtīga ir katra svētdiena, kad esmu baznīcā pie Dieva. Madlienas draudzei un, domāju ikvienam dievkalpojuma dalībniekam, īpaša bija Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskapa Jāņa Vanaga ierašanās uz Madlienas baznīcas 575. dzimšanas dienas svētku dievkalpojumu. Rasma Vērpēja minēja, ka tā jau neesot pirmā reize, kad arhibīskaps ierodas Madlienā, lai piedalītos dievkalpojumā. Dievs vienmēr iekārto tā, lai Jāņa Vanaga ceļš uz Madlienu būtu brīvs. Un mums…, mums tie ir svētki!

Mācītājs, kā personība un viņa uzruna katras svētdienas dievkalpojumā, kā arī attieksme ar kādu viņš vēršas pie saviem cilvēkiem, ir ļoti svarīga un nepieciešama ne tikai ticīgajiem baznīcas apmeklētājiem. Droši varu teikt, ka tādu baznīckungu, kas tikai norāj visus grēcīgos un nosoda laicīgo pasauli, vairs nav neviena. Arī mācītāji dzīvo laikam līdzi un, šodien, katrs no viņiem, pārsteidzošā daudzveidībā ir atradis tik dažādu un plašu pieeju Dieva vēsts sludināšanā, ka, domāju, arvien vairāk cilvēki to sadzird. Šodien mācītāji saskata 20. un 21. gadsimta būtiskākās iezīmes un problēmas, un nenorobežo baznīcu no tām, bet caur Dievu palīdz meklēt izeju, kļūstot par visstiprāko atbalstu daudziem grūtībās nonākušajiem. Protams, tas var piepildīties tikai tad, ja pats cilvēks notic brīnumam un Dieva spēkam… Uz Madlienas baznīcas dzimšanas dienas dievkalpojumu bija ieradušies veseli trīs Dieva sūtīti mācekļi. Vai varat iedomāties, kāds spēks tas ir! Katrs no viņiem nāca priekšā un sniedza mīlestību. Viņu teiktie vārdi bija patiesības pilni, kas neļāva palikt vienaldzīgam nevienam no klātesošajam.

Citēšu dažas arhibīskapa Jāņa Vanaga atziņas, kas palika pie manis, noklausoties svētku sprediķi, un ceru ka Tev tās noderēs:

„…tāpēc šī Madlienas baznīca ir vajadzīga, lai mēs te sastaptos, sastaptos ar Dievu, lai saskatītu Dievu viens otrā…”

„Ja mums ir vajadzība pēc Jēzus Kristus, tas ir ļoti labi. Ja tādas nav, tas ir slikti, jo Dievs ir augšāmcelšanās un dzīvība… Ārsts nav vajadzīgs veselajiem, bet slimajiem, tāpēc ES esmu ar viņiem.”

„Ir laiks, kad jūsu ticība ir auglīga un tiek apdāvināta ar Dieva žēlastībām, bet ir brīži, kad par savu ticību ir jācīnās, laiks, kad nevajag atkāpties no ticības. Dievam ir kāda ticība – cilvēka izpausmē.”

“Nestāsti Dievam, ka tev ir problēmas. Stāsti savām problēmām, ka tev ir Dievs.”

Visu konfesiju baznīcās kā stipra un vienojoša dievkalpojuma tradīcija ir baznīcas dziesmu jeb psalmu – slavas dziesmu, kopīga dziedāšana. Katrai baznīcai dziesmas un to vārdi mazliet atšķiras, tāpēc dziesmas, kas tika dziedātas Madlienas baznīcā man bija nedzirdētas, pat Tēvreize skanēja citādi, bet tas ir tikai tāds sīkums, kas nemazina to burvību un brīnumaino spēku. Spēku, kas nāk no kopīgām lūgšanām un dziesmām, lūdzot un vēršoties pie Dieva. To visu skanīgāku darīja ērģeļmūzika un Madlienas koncertmeistare Ināra Strelkova. Ar savu brīnišķīgo balsi viņa veidoja kopīgo skanējumu un visus iedrošināja dziedāt skaļāk.

Šajā svētku reizē vēlos izteikt lielu pateicību Madlienas mācītājam Vilnim Cīrulim par negurstošo Dieva vēsts sludināšanu madlieniešiem un kalpošanu Madlienas baznīcā. Paldies Latvijas evaņģēliski luteriskās baznīcas Ikšķiles iecirkņa prāvestam Dzintaram Laugalim, kurš ar smaidu sejā, mirdzošām acīm un atvērtu sirdi vērsās pie Madlienas draudzes un ikviena, kurš šai rītā bija atnācis uz dievkalpojumu. Man palika ļoti silts iespaids par prāvestu, viņš radīja gaišu tēlu ar neizsmeļamu sirsnību, kas, manuprāt, tik ļoti nepieciešama šajā laikmetā it visur un arī Madlienā. Viņa vārdi par cilvēka vērtībām, dzīvi, mērķiem un to nesaraujamo saikni ar Dievu, kādai tai vajadzētu būt, skanēja tik pārliecinoši un aizkustinoši, ka nodomāju: „Tas būtu liels stiprinājums Madlienas iedzīvotājiem, ja prāvests Dzintars Laugalis paviesotos pie mums biežāk”. Varbūt kāds, kas Dievu vēl nepazīst, iedvesmotos svētdienā atnākt uz baznīcu, paklausījies diženā personībā, sajustu, ka esi mīlēts tāds kāds esi un caur to apzinātos, ka šajā pasaulē Tu, neesi viens. Jo, Tu vari daudz vairāk, ja paļaujies uz Dieva svētību katru dienu…

Pēc svētku dievkalpojuma skaistajai Madlienas evaņģēliski luteriskai baznīcai un tās draudzei tika dāvātas daudz brīnišķīgas dāvanas un teikti mīļi vārdi no ciemiņiem, kas bija ieradušies uz gandrīz senākās Latvijas baznīcas 575-to dzimšanas dienu. Arī Madlienas draudze Rasmas Vērpējas un Marutas Viduces Ševeles personās, ar krāsainiem asteru pušķīšiem rokās vēlējās pateikties visiem goda viesiem par ierašanos uz svētkiem un kopīgi pavadīto dievkalpojumu tik kuplā skaitā.

Bet ar to svētki vēl nebeidzās, tam sekoja pārsteigums – svētrīta koncerts, ko sniedza mūziķis Vilnis Daņiļēvičs (Krimulda) un vokāliste Ilona Haņina (Mālpils), kura dziedājusi solo 25 Vispārējo latviešu Dziesmu un 15 Deju svētku noslēguma koncertā Mežaparka estrādē. Trīsdesmit minūtes neviens nerunāja un negrozījās, visi bija aizrauti dziļās pārdomās, ko izraisīja dziesmu vārdi un aizkustināti ar skanīgajām un glāstošajām mākslinieku balsīm.

Un, protams, 8. septembra svētdienas rīts tika noslēgts pie svētku galda, ko bija sarūpējusi Madlienas evaņģēliski luteriskā draudze. Skaists ir fakts, ka galds tika uzklāts baznīcas otrajā stāvā tieši pretī Dievgaldam un altārgleznai, kas visiem šajā mielastā lika justies aicinātiem un piederīgiem pie Dieva galda kā Leonardo da Vinči gleznā „Svētais vakarēdiens”.

Svētdienas rīts bija noslēdzies. Iznākot no baznīcas, cilvēki devās savās gaitās un ar domām jau bija rītdienā, kad sāksies jauna darba nedēļa. Bet viņu gaita bija viegla, sejās redzams smaids un acīs miers, jo bija svētīti un stiprināti visai nākošai nedēļai.

Elīna Daugerte Madlienas kultūras pasākumu organizatore